Atzīšanās
Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,
Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu?

Tur, kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz
Un vairs nezinu miera ne mirkli.
Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs,
Mani samīs drīz ilgas kā zirgi.

Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats,
Rauju lapas no kokiem un ceru,
Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats,
Bet - tās tukšas es notekās beru.

Tad es veros tāpat visos logos, varbūt
Tavas acis tur redzēšu spīdam,
Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd,
Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam.

Kur tu esi, mans draugs?...Vai tai blāzmā, kas kūst
Man no vientuļā mākoņa sejā?...
Jeb no tevis man tik kā šīs ilgas, kas lūst
Manā asā un satrauktā dzejā?

Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,
Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?
***

Kaza
Es guļu maigā zālē. Man rokās grāmata maza.
Nes saldu un dzeltenu vēju ar augumu līdzi sev kaza.

Es viņas siltumu jūtu un dzirdu tās elpu dziedam.
Tai mīkstās un baltās sprogas spīd līdzīgas plūmes ziedam.

Ceļ kaza debesīs galvu un saka mīkstu mēli,
Ko pabāž man pretī kā slaidu un sārtu arbūza šķēli:

- Man nepietiek vairs ar putniem, ar kaklā pakārto zvanu.
Es gribu tām melnām skudrām, kas lapās tev, kļūst par ganu.

Tās smaržo kā vaivari brūni un kož manas acis saldi.
Ar ko viņas darīji rāmas un baltā grāmatā valdi? -

Es smaidu un saku: - Ar garu. – Ar garu? – Un Brīnās kaza
Par svešo un savādo lietu, kurai klausa grāmata maza.
***

Mana vecmāmiņa
Aiz Zunda kuģīša, kur dzīvo strādnieki
un gaišās jūnijnaktīs spēlē
mandolīnas,

Aiz Zunda kuģīša, kur smiltis
nebruģētās ielās brūk un plūst,
un zūd kā mūsu cerības un dzīve,

Starp ceriņiem un kastaņkokiem, vecā
mājā, sen dzīvo vecmāmiņa man
pie vienas jaunkundzes,

Tai maza meitene un darbs no astoņiem
līdz četriem pastā.

No slimībām un ilga darba mūža sen
vecmāmiņa sarauta man čokurā
kā rudens lapa.

Mirdz balta galva tai kā milzīgs
ābeļzieds, un roku dzīslas spīd
kā dzintari un saulē sveķi.

Uz vecā prīmusa, ko atnesis es viņai no
krāmu tirdziņa, tā vāra kafiju un
žēlojos par nāves cietsirdību.

Vecs prīmuss, veca mana vecmāmiņa,
tie abi kopā jūtas labi draugi.

Un bieži šņākšana – šī dziesma vienīgā,
ko prot šai dzīvē prīmuss, - kā
smaržas sajaucas ar vecmāmiņas
nopūtām un ģitāri aiz plānās
sienas, kur dzīvo jauneklis un
dzied par meitenēm un jautru,
bezbēdīgu dzīvi.
***

Rīgai
Uz manas mēles tava elpa lauzta,
Un, lai es būtu, puse dota man.
Es esmu tavs no kājām līdz pat skaustam,
Tā gan.

Tev neaiziet no manis prom nemūžam:
Es esmu telpā, kas pār tevi blāv.
Man nomirt lemts uz tavām ielu gūžām,
Lai tad kā sveces spuldzes apkārt stāv.

Laiks manu līķi pārklās ielu smakām
Un manu uz lūpām mitru lapu liks.
Pār manu galvu plīvos ielu plakāts,
Un naktīs dūjas man zem rokām migs.

Kad mana miesa iesāks lēni trūdēt
Un manas sulas liepu saknes sūks,
Būs visos parkos tad jau nācis rudens
Un savā kurvī koku lapas plūks.

Tad kāpšu es kā rīta saltā migla,
Kur klusi slēpjas miglā dzērvju balss,
Uz augšu prom aiz zilgmes zilā stikla,
Un tas tad būs mans sabrukums un gals.

Uz manas mēles tava elpa lauzta,
Un, lai es būtu, puse dota man.
Es esmu tavs no kājām līdz pat skaustam,
Tā gan.
***

Dvēsele
Ak, tagad neprasa dzīve no tevis,
Vai tu ar domām un dvēseli bagāts.
Nespēj pa ikdienas ceļiem reiz staigāt,
Tiksi no visiem par klaidoni zākāts.

Dziļas kā ārprāts ir slāpes pēc drauga.
Lielākas daudz rūs kad dvēselē tavā,
Nonīkst ar draugiem kā kucēniem kusliem,
Nonīkst un aizaug kā aizmirstā gravā.
***

Atvadīšanās
Projām no cilvēku gļēviskām ilgām
Eju uz pļavām pie puķēm un smilgām,
Burbuļos klausīties, vizbuļus plūkt,
Medu no ziediem kā bite sūkt...
Kopā ar spārēm pār atmatām lidot,
Runīgos strautus līdz asarām smīdot,
Naktīs ar vardēm pa niedrāju kvarkt,
Rudeņos kopā ar lapām sarkt.
***

Skaidrība
Es skaidri eju pretim savām beigām,
Es. Velti neticat un smīnat jūs.
Vēl tikai nezinu, kur būs mans gals. Vai steigā
Sirds pēkšņi man kā stikls vēsa kļūs,

Vai viesnīcā, kur dārgas segas trepēs
Slēpj klusos soļus savās kabatās,
No ūdens stingu mani izņems slepen
Un palagu kā skūpstu pāri klās?

Es nezinu. Un eju. Jo man jāiet:
Pat smarža savu ceļu noiet prot.
Lai notekās pie smakām glābjas vājie --
Es nemācīšos ubagot.
***

Elēģija
Varbūt tad reiz sirds man mierā paliks,
Ielu troksnis ausīs lēni rims,
Kad uz mūžu manas rokas saliks
Un zem plakstiem tumsa acīs grims.

Renstelēs tāpat vēl ūdens tecēs,
Būs zem kājām asfalts, ciets un glums,
Tik man gaisma izdegs zārka svecēs,
Lieks būs kļuvis vēsais saldējums.

Liepas plaukst tāpat vēl visās ielās,
Auto sauks, un zvanot tramvajs ies,
Tik no dzīves, brīnišķās un lielās,
Būšu es uz mūžu atšķīries.

Un nekad, nekad vairs klusi smaidot,
Nenākšu pie viņas atpakaļ,
Kad no bruģiem, jaunu sauli gaidot,
Visās ielās sniega kārtu kaļ.

Zvaigžņu pilnā, vienaldzīgā telpā
Līdzi gaisam klejošu es viens,
Tur, kur izzūd visas sāpes elpā,
Tur, kur nezin vairs, kā smaršo siens.
***

Puķu meitene
Uz sola vienam sēdot man pie pašas dārza malas,
kur mūzika turp aizlido it kā no tālās salas,
tu klāt pie manis pienāci pa kājceliņu vecu
ar sīku kurvīti pār nodilušu plecu.

Tu klāt pie manis pienāci un piedāvāji ziedu-
tik gleznainu, tik mirdzošu kā logos saules rietu.
Bij tavas brūnās kājiņas no putekļiem tik melnas
un cietas, cietas atspiestas kā strādniekroku delnas.

Zieds klusi rokās drebēja, un brīnumzilās acis
tik biklas bij ka zaķītis, pie zemes bailēs placis.
Es, ziedu ņemot, nejauši tev pirkstus biju skāris,
un likās man, ka notvīka tavs bālais vaigu pāris.

Un likās man, tev negribot vēl zemāk acis grima,
un pēkšņi manā dveselē tad viena tvīksme dzima:
"Kas būtu, mana meitene, ja pēkšņi noskūpstītu
es tavu lūpu valgumu un tavu vaigu zīdu?"

Un tomēr es tik sēdēju un domāju: "Kā būtu?"
Pēc likuma man aizliegts bij šeit izteikt, ko es jūtu...
***

Strēlnieka dziesma latviešu meitenei
Ja tev skumji, mans draugs,
Neej,
Neej augšā, kalna apaļā kafejnīcā:
tur vairs sēd tikai dāmas,
kas smaršo pēc labākās lūpu pomādes,
austrumu esencēm
un savu mīļāko cigāriem,
tur vijolists žīds, par daudz skaists,
un daži jaunekļi
kavējas stundām pie vienīgās kafijas tases,
slepeni veroties vientuļās jaunavās.
Neej.

Ja tev skumji, mans draugs,
nāc pie manis.

Man sveces gals
izdzertā balzama pudelē,
mazs iebrūns pasjansa galds,
ko es nopirku vakar,
un glāze matrožu degvīna.
Nāc.

Es tev paklāšu mēteli savu uz grīdas,
mēness mums spīdēs pa logu,
uz kaimiņu jumta dūdos paklusi dūjas,
un es tev dziedāšu dziesmas
par putniem un ūdeni.

Nāc...

Šovakar
Šovakar gribas man sapņot
par visu, kas augstāks par torņiem.

Skvērā uz sola –
uz sola, kur garām rūc tramvajs,
vai nejūti smaržas no pļavām
brīnišķi vāras un maigas kā lietus?
Droši tur bērzi debesīs zilās
stāv balti kā naktskreklos.
Jasmīni smaržo.
Govis nopūšas kūtīs.
Šķūnīšos mazos kā alga
varētu iegrimt tur sienā,
skūpstošā sienā.

Šovakar gribas man sapņot,
tik sapņot
un aizmirst, ka vajaga naudas,
ka pazoles cauras
un rīt
jāatrod darbs.
***

Tramvajā
Tramvajā
svārciņus augšup ceļiem
ar acīm es pacēlu
augstāk.
Bet viņa
sēdēja pretī
tik auksta
kā tramvaja misiņa margas
divdesmit grādu salā.

***

Liepas satumst. Lapās apklust vēji,
Savāds gurdums zāli lejup māc,
Un tu atkal šodien nevarēji
Atnākt šurp, kā bija norunāts.

Kamdēļ teikt un smaidot solīt klusi,
Ka tu nāksi tad, kad saule riet,
Ja tu zini, ka uz citu pusi
Gribas tev tai pašā brīdī iet?

Laikam tīk tā doma tev un jūta,
Ka es mokos, tevi gaidot viens,
Kamēr vējš pār zemi nakti sūta,
Tumsā pazūd ceļu baltais piens.

Kā lai zin, varbūt tā arī labi,
Ka te sēžu skumjš un vientulīgs, -
Mani draugi tagad - ceļa stabi,
Nakts un klusums, klusums brīnišķīgs.

Liepas satumst. Lapās apklust vēji,
Savāds gurdums zāli lejup māc,
Un tu atkal šodien nevarēji
Atnākt šurp, kā bija norunāts.
***

Balāde par manu draudzeni
Nesaki, mazā, - viss garām!

Nosēsties viena
pagalma apaļā dārzā,
kad pulkstens pie sienas
nosit vienmuļi pieci,
nosit, paskatās ārā pa logu
un apklust.
Nosēsties!

Tur tu uz lapām,
pārklātām putekļu kārtu,
varēsi rakstīt ar pirkstu
sava mīļākā vārdu.
Norietot saule
lies sarkanu jāņogu sulu uz jumtiem.

Patrepēs stāvot,
pēc asfaltiem
ilgosies sētnieku slotas.

Un no tuvējās tabaku fabrikas
iznāks uz nomali strādnieces --
kurvīšiem, brezenta kurpēs, bez zeķēm,
tabaku putekļiem plaušās,
sviedrainām padusēm,
sviedrainiem kakliem un krūtīm,
kas atsegtas
spīdētu ilgi kā klātas ar dzeltenu sviestu.
Nesaki, mazā, - viss garām!
Tur tu ar kviešiem
varēsi rūsganā zālē

Baložus barot
un klausīties ilgi,
kā pelēkie zvirbuļi, sēdot tuvākās liepās,
tevi lamā par strazdu.

Sētnieka runcis, uzmetot kūkumu,
ielēks tev klēpī,
grozīsies lēni
un skūpstīs ar asti tev lūpas.

Un tad tev pēkšņi
atmiņās ienāks
Slavenais kinoaktieris ar ūsiņām mazām – Nils Asters.
Un tu nemanot aizvērsi acis --
un vairāk nebūs nekā,
jo tavi plakstiņi ieliks tev kabatā
pagalmu, dārziņu, liepas ar zvirbuļiem, baložus
un arī runci.

Tava elpa sāks steigties.
Tavi uztrauktie krūšgali
iegrims tava krūštura dzeltenajā zīdā
un darīs tam sāpes.

Bet tanī brīdī
sētnieka runci
tu apkampsi rokām tik cieši
ka tas,
iebrēcies spalgi, izspruks no klēpja
un veikli caur restoto logu
pazudīs pagraba telpās uz akmeņu oglēm.
***

Pasaciņa
Mazā, sirmā kumeliņā
Jāj pa ceļu pasaciņa.
Ātri, ātri steidzas viņa,
Rokā zelta pātadziņa.
Jāj un jāj un neapstājas,
Zemes virsū nav tai mājas.
Līdz ko jaukie sapņi beidzas,
Viņai projām jāaizsteidzas.
Ilgi, šķiet man, projām biju;
Nu es atkal ieraudzīju:
Mazā, sirmā kumeliņā
Jāj pa ceļu pasaciņa.
Sidraboti pakaviņi,
Zili puķu iemauktiņi;
Pavadā kā pērles sienas
Senās, mīļās bērnu dienas.
Jāj un jāj un neapstājas,
Zemes virsū nav tai mājas.
***