Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp

Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp,

Pats visas elles var paciest.

Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp

Un kad viņš skatās tev acīs

Un mēmi klusē, un nelūdz nekā,

Lai sāpju smagums tiek dalīts.

Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp

Un tu nezini, kā lai palīdz.
***

Mīlestība divreiz neatnāk

Mīlestība divreiz neatnāk,
Mīlestība mūžā ir tik viena,
Tā kā tava zārka smagais vāks,
Tā kā tava piedzimšanas diena.

Tā nav mīlestība, kura māk
Gadiem ķircināt un gadiem plosīt,
Mīlestība tā kā zibens nāk -
Atnāk, balta uzliesmo un nosit.

Tā mēs ejam. Dienas dziest un aust.
Uguns šautrās ilgu spriegums krājies.
Zibens! Tavs! Un atkal tas nav tavs,
Uzliesmo tavs draugs un blakus gājējs.

Viens pēc otra sadeg smaidoši
Zilā zibens trāpītie un ķertie.
Ejam tālāk! Ejam gaidošie,
Zibens netrāpītie, nenospertie!

***

Neiespējami aptvert bezgalību

Laikā un telpā.

Svarīgi saprast dzīvotgribu

Savā īsajā elpā.



Svarīgi saprast, ka tas, ko ceļam –

Tas stāvs, tas nojums –

Ir mūsu mūžam, mūsu ceļam

Vienīgais attaisnojums.



Vienīgais. Te. Kur lemts bij dzimt.

Nekur citur nav vērts sevi meklēt.

Un nekur mēs citur vairs nebūsim,

Ne debesīs kādās, ne peklē.



Vienīgais. Un cita nekāda

Nav. Un tāpēc mēs gribam,

Lai mūsu dēls atkal kokus stāda

Starp divām nebūtībām.



Es tevi mīlu. Es viņu nīstu,

To, kas ārda mūs nost un lauž.

Tā bite ceļ šūnu. Tā putns vij lizdu.

Tā zirneklis tīklu auž.
***

Ir tādi cilvēki

Ir tādi cilvēki - sirds ļoti dziļi.
Liekas, ka sirds viņiem nemaz nav.
Vai viņi ļauni? Vai viņi mīļi?
Kad viņi smejas? Un kad viņi raud?

Tev likās - vētrām tu pasauli sedzi.
Žilbinošs prieks un līdz sāpēm ass!
Aiziet un pāriet, un vēlāk tik redzi -
Tas jau vēl nebija it nekas.

Ir tādi cilvēki - sirds ļoti dziļi.
Liekas, nekā viņi neapjauž,
Bet pašā dziļumā mīlestība
Nobrāztām rokām akmeņus lauž.

Nobrāztām rokām, bez viena vārda
Akmeņus salauž un akmeņus šķeļ.
Uzceļ sev pasauli, sagāž, ārda,
Nojauc un atkal no jauna ceļ.

Kur ir tavs "mīlu", un kur ir tavs "gribu"?
Kur it tavs koks, un kur ir tavs zars?
Kur ir tavs ceļš uz bezgalību?
Kur ir tavs arkls, kas tevi ars?

Kas tev ir draugi, un kas tev ir mīļi?
Tu jau nemaz pats to neapjaud.
Ir tādi cilvēki - sirds dziļi, dziļi
Smejas par tevi
Un par tevi raud.
***

Es tevi gribu

Cik labi, ar tevi var neizlikties,
Es tikai ar tevi gribu tikties,
Es gribu, lai tikai tu manī skaties, -
Kad tu manī skaties, es esmu patiess.

Kad tu manī skaties, es esmu patiess,
Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties
Un tūkstošiem jūdžu būs jāiet vēl kājām
Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām.

Bez ceļa, bez ūdens, bez sāls un bez mājām
Man liekas, mēs tūkstošiem jūdžu jau gājām.
Tavs skatiens bij traks, un tavs skatiens bij prātīgs,
Tavs augums kā rudzu maize bij sātīgs.

Tavs augums kā rudzu maize ir sātīgs,
Tā zeme, ko min tavas kājas, man patiks,
Pat, sviedriem un asinīm saindēta
Tā zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.

Šī zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.
Balti ķirši un sarkanas rozes zied sētā.
Kā laiku un telpu, un bezgalību
Es tevi gribu.
***

Es mīlu tavas acis

Es mīlu tavas acis.
Tajās kā egles čiekuru
Sauli kaļ dzenis.
Un es mīlu tavas acis,
Kad tajās uzlec mēness.

Tad viņas tumšas un platas
Manī skatās un brīnās.
Es mīlu tavas acis,
Kad tajās saule ar mēnesi cīnās.

Es mīlu tavas acis,
Kad tās kā čūskas divas
Guļ izmisušas un aukstas,
It kā nemaz nebūtu dzīvas.

Es mīlu tavas acis,
Kad tās kā lāzeri divi
Izdeg un izskrien
Caur manu dzīvi.

Bet visvairāk es mīlu, kad tavās acīs
Dzenis sauli kā čiekuru kaļ
Un zelta sēkliņas mazas
Birst dvēselē atpakaļ.

Mazas zelta sēkliņas birst...
Es to nomodā redzu un miegā.
Reizēm kāda sēkliņa iekrīt
Arī pie manis sniegā.
***

Ak, cik tā smalka lieta - mokas.
Kas var tik smalki aplēst!
Tavus matus aptīt sev ap roku
un līdz kliedziena robežai paplēst.

Sāpes darīt, sāpes darīt.
Starp nopietnību un joku.
Pamīlēt tevi un darīt pāri,
tavus matus aptīt ap roku.

Nē, kāpēc piedošanu lūgties!
Tā gribas glaudīt un kost.
Pamīlēt tevi, pamīlēt tevi
un zemē
ar spēku
spiest nost.
***

ar tevi es lasīju kastaņus
rudens trūdošās milzīgās lapās
un rudens bij nosalis un kluss
kā atvests no dienvidiem papuass

bij slapjš un mazliet drēgns un auksts
ar mākoni lielu un zilu
un pēkšņi man likās: tu esi man draugs
un ka es... tevi mazliet mīlu

tev bij tādas rokas nosalušas
un tu runāji visādus jokus
un debesis bij zilas, zemas un pušas
pār mums abiem kastaņkokos

es neteicu nekā, bij kastaņi skaistumā
jau no bērnības apbrīnoti
teikt vai neteikt, kas tevi... nu jā
un varbūt pat ļoti
***

Motors
Cilindrā
Dzirksts,
Sprādziens…
Cilindrā
Dzirksts,
Sprādziens.
Cilindrā
Dzirksts,
Sprādziens!
Un motors aizrīdamies kauc.
Puikas, šis ceļš ir sācies,
Aiz mums paliek gari stiepts krāciens
Un virpuļu virpuļiem vēji
Lielceļa putekļus jauc.

Sekundes desmitdaļā
Cilindra sirdī aug spiediens
Sekundes simtdaļā vienā
Iedzirkstas zibenssmalks
Un, puikas, visa šī dzīve
kļūst bezgalībā viens sviediens
Bezgalībā viens skrējiens.
Un riteņos zvaigznes šalks…

Dienas ir
Sprādzienu
Sērija.
Ieelpā,
Izelpā,
Elpā;
Ieelpā,
Izelpā,
Elpā
Motors caur dzīvi rauj.
Pārējais viss nav svārīgi.
Kompresijas telpā
Nepārtraukti un klusi
Svece dzirksteli šauj.

Ceļš ir tik ļoti vienkāršs.
Ceļš ir tik vienkāršs kā rēbuss.
Ceļš ir tik smaržīgs kā jūlijs
Un dubļains kā marts.
Finiša nav un nebūs.
Finiša nav un nebūs.
Finiša nav un nebūs.
Ir tikai – starts.
***

Kā milzīgi svečturi ozoli stāv
Kā milzīgi svečturi ozoli stāv
Kailos rudeņos, pavasaros,
Kā Latgales svečturi ozoli stāv
Ar mēness ugunīm zaros.

Bet mēness ir mēness, un zvaigznes ir tālas,
Jūs nezināt svečturu mokas,
Kad pusnakts melnajā klusumā
Pēc svecēm lūdz svečturu rokas.

Bet pāri plūst balta mūžība
Pa Pienceļa straumēm un tecēm,
Kā milzīgi svečturi ozoli stāv
Un gaida pēc savām svecēm.
***

Trīs dēli
1
- Aukstums velk no durvju puses.
Vecais dēls, vai durvis vaļā?
- Durvis cieti aiztaisītas.
Viss, kā jābūt. Esi mierīgs.
2
Vienam tēvam trīs dēli.
Un tādu tēvu pasaulē bez skaita.
Skaidrs, ka trešais ir Antiņš.
Skaidrs, ka pirmais – īsts maita.

bet, kad antiņš iziet pasaulē
sirdī krūtīs un garozu somā,
Ko dara otrais dēls?
Par ko otrais dēls domā?

Tas pirmais, zinām jau – pirmais.
Tas trešais – ar sirdi cēlu.
Met mūžam sena ir pasaules sāpe
Par tēva otro dēlu.

Jo tas otrais gan skaisti prot runāt
(Mēs dzimtenei sevi dodam!),
Bet vienmēr nodod to trešo,
Kad tik ar pirmo pa godam.

Man ļoti žēl,
Ka es piedzimu mazliet par vēlu.
Es nebūtu ļāvis dievam radīt
Tēva otro dēlu.
3
Bet vienāds attālums mani
No pirmā un trešā šķir,
Un otrais tēva dēls
Manī pašā ir.

Kā otrais tēva dēls
Es uz vēdera lienu
Starp viņiem abiem,
Kad viņi viens pret vienu.

Vēl Antiņam nav zelta drēbju.
Bez zirga viņš un bez piešu.
Un tāpēc es zinu:
Es pie pirmā brāļa iešu.

Bet Antiņš jau sudraba zirgā,
Sudraba zobens rokā!
Tagad jāizšķiras, kur iet,-
Ak dievs, kas par mokām!

Drīz ar zelta zobenu
Antiņš kraukļus sitīs.
Bet ko tad –
ja kritīs?...
***

Kādām dīvainām kustībām, greizām un lauztām
Kādām dīvainām kustībām, greizām un lauztām,
Kādām dīvainām drēbēm, kas zin no kā austām,
Kādām dīvainām acīm – kā paegļu mežs-
Gar mūsu vārtiem gāja cilvēks svešs.

Un tu man teici:

Pie vārtiem viņš apstājās, sauca mūsu suni,
Kā kaulu tam pasvieda malduguni
Un prasīja: „Kā jūsu krupi sauc?
Vai viņš izlien no paklēts, kad govis slauc?”

Un tu man teici: „Tas gājējs tēlo.
Kāpēc viņš tā runā caur vakaru vēlo?”

„Vai deg jums svecītes pirkstu galos?
Man ir zelta sirds. Vai jūs gribat,
lai ar jums dalos?
Un kuru daļu lai jums dod –
To, ko saprot, vai to, ko nesaprot?”

Un tu man teici: „Tas cilvēks tēlo.
Kāpēc viņš tā runā caur vakaru vēlo?”
Mēs toreiz pa vārtiem to neielaidām.
Tagad nu gaidām. Vēlreiz gaidām.

Bet nakts kā nakts,
Un diena – kā diena.
Govs gadā noēd kaudzi siena,
Bet nenāk krupis pēc mūsu piena.
Un dīvaina cilvēka – arī nav neviena.
***

Neesiet tik pārmērīgi lieli
Neesiet tik pārmērīgi lieli,
Ļaujiet vismaz man būt mazam,
Ļaujiet man spēlēties ar savu kāju īkšķiem!

Redziet, es guļu šūpulī
Un abām rokām
Bāžu kāju mutē.

Atzīstieties, ka jūs jau esat lieli
Un stīvi
Un ka jūs vairs to nevarat.

Tas ir ļoti svarīgi – laiku pa laikam
kļūt mazam, lai augtu liels.
Ja jūs vairs to nevarat,
Jūs esat kaut ko pazaudējuši.
spirāli.
Atdzimšanu.


Man liekas, mēs to nesaprotam –
Spirāli.
Spirāle nav tā – gultas matracī
Federe.

Spirāle iet caur jums.
Sakiet – vai jūs jūtat, kā spirāle iet caur jums?
Vai jūs varat laiku pa laikam atgulties šūpulī,
Spēlēties ar saviem īkšķiem un bāzt kāju mutē?

Ja jūs to nevarat, tad caur jums iet taisne.
Taisne ir stīva.
Un tad tas neko nepalīdz,
Ja jūs gultas federi saucat par spirāli.

Tāpēc ļaujiet man būt mazam.
Es spēlējos ar saviem pirkstiem,
Es apgūstu sevi –
Tam, kas nāks:
Brīvā dzejā, pantā ne...
Fontāni...
Spontāni...

Tas viss man vēl nākotnē.
Ļaujiet man spēlēties ar savu kāju īkšķiem.
Es jums galvoju, ka tas ir sabiedriski ļoti nozīmīgi.
***

Egle zina savu vietu –
meža vērī, dumbrājā, kur
maize neaug.

Priede zina savu vietu –
silā, baltā smiltiņā, kur
maize neaug.

Un nelien ielabotā zemē.

Bet alksnis lien citu ielabotā zemē.

Ļoti pašapzinīgi aug alkšņi,
nekad nenāk pa vienam,
nāk barā, visi uzreiz un
izriej zemi. Tikko tu pielaidies
mazliet humānāk –
kā ar liepiņu vai ozoliņu-,
tikko tu neatcērt šim,
tā šis pāri grāvim, laukā
iekšā un desmit mazi alksneni apkārt.

Nav jau tā, ka slikts, katrs kociņš
dzīva radība,
tikai neesmu redzējis otru tik
pašapzinīgu bezcenas koku-
pieprasa pašu labāko zemi.

Ielaiž tāds saknes maizes kukulī,
un tu griez riku, nepamani,
apēd mazu saknes gabaliņu
un vienu dienu jūti, ka
sirds
alkšņo un tev vairs negribas
sēt, un tu ej
meklēt jau citu iekopto zemi.
***

Sapņo
Sapņo, un tu nebūsi mazs:
Visa pasaule tevī liesies kā kvass.

Sapnis viscietāko tēraudu dzeļ
Un cilvēku visam pāri ceļ.

Sapnī tu pats topi sākums,
Pats sev par sakni un zelta vāku.
Sapņo!
***