Lai Jaunais gads bez bēdu dienām,
Lai laime visur ceļā smaida,
Ja tik nieka bēda, pasmaidi un ej tik tālāk

Gribas, lai baltā pasaulē
balti sniegi snieg,
Un pa baltiem lielceļiem
balti cilvēki iet.
Un, lai baltos cilvēkos
baltas domas dzimst.
Un, lai baltās darbdienās
balti svētki ir.
/I.Ziedonis/

Pirms iededz sveci egles zarā,
Dedz svētku liesmu sirdī savā,
Ar piedošanu, sapratni,
Ar mīlestības dzirksteli
Un tici - tas ir Tavā varā
Nest gaismu, kā to sveces dara....

Visskaistākais ir tas, kas nepārmainās,
Šis brīnums, brīnums tūkstošgadīgais,
Šīs atbalsis no kāda tāla zvana,
Šo seno dziesmu dzidrā skanēšana,
Šis siltums, smaržu pilnais gaiss.
Lai kādus vārdus lūpas sacīt steigtu,
Visskaistākos jau pateicis ir kāds,
Lai sirdis atvērtu, lai svēto stundu sveiktu,
gadsimtiem atkārtoto vēsti teiktu -
Nu miers virs zemes, cilvēkiem labs prāts!

Lai gaiši sapņi piepildās
Un sniega takās nemaldās.
Lai sirdī zvaigžņu lietus līst
Un iecerētais atdzīvojas īsts.

Ko vēlēt svecei. Lai tā degtu?
Tā skaisti nodegs i bez manis...
Ko vēlēt eglei. Lai tā augtu?
Tā slaidi noaugs i bez manis.
Ko vēlēt liktenim. Lai labvēlīgs?
Tas visu zinās i bez manis.
Ko vēlēt Tev. Lai būtu Tu?
Tu pastāvēsi i bez manis.
Ko vēlēt sev? Lai laimīgs Tu!
Bet lai tāds nebūtu bez manis...

Ar viegliem sniegpārslu soļiem
Manas domas pie Tevis iet.
Neaizver savas durvis,
Neaizver sirdi ciet!
Gribu kaut īsu brīdi
Pabūt blakus, tad iet.
Citi to nesapratīs-
Viņi domās, ka snieg.
/A.Anitiina/

Ziemā rakstīts dzejolis
Kad ziema vēl nav cauri un ir pavasaris
Ar šķiņķi, banāniem un arī desas luņķiem
Es dienās klaiņoju, bet naktīs sapņoju
Par siltu vasaru un lieliem baltiem kuģiem.
Tie stalti slīd pa veco slidotavu
Un karodziņi šķind kā kannas pienotavā
Un noilgojies lācis tērpies zaļā
Jā
Fantāzijas upēm vāki vaļā
Bet baltie kuģi
Lielie baltie kuģi
Ar taurēm diženām kā elefantiem
Pa vējam skrien un buras tiem no ledus
Līdz kādā brīdī tie no sapņu kraujas metas
***

AIZ UZTRAUKUMA

aiz uztraukuma nenāk miegs
aiz uztraukuma nekrīt sniegs
aiz uztraukuma paēdu es plānāk

ir vienai dzidrai atklāsmei
ir vienai pārslas dvēselei
ir vienai baltai svētai dienai jānāk

Gaidīšanas laiks smeldz krūtīs manās

aiz uztraukuma dienas gruzd
aiz uztraukuma naktis grūst
aiz uztraukuma elpa aulekšo ātrāk

ir vienai dzidrai atklāsmei
ir vienai pārslas dvēselei
ir vienai baltai svētai dienai jānāk

Gaidīšanas laiks smeldz krūtīs manās
***

TIEM,KAS ZIEDOS


Neceri, ka tev ziedos,
Ja tu guli ziedos.
Neceri, ka tev piedos,
Ja tu guli ziedos.

Visa taka baltos ziedos
Tiem, kas ziedos tiem, kas piedos.
***

TĀ PUDELE


Tā pudele, kas šūpojas pie krasta,
Gan pastā reģistrēta kādreiz būs.
Bet tagad amba. Tagad beidzot basta.
Lai nepļāpātu mutes ciet mums šūs.

Pasts nobrīnīsies, pudeļkrāsā nosars
Un – tā kā visu stingri kontrolē –
Ne minūti no darbalaika nezags,
Uz jūru sūtīs taru bandrolē.

Un dejos jūra. Stikls ļausies šūpām.
Kāds krasts pēc pudeles un vēstules vēl kauks.
Kāds iezemietis alks pēc tumšām lūpām.
Un dažus vārdus pateiks man mans draugs.
***

KAD TIKS SAGRAUTS

Kad tiks sagrauts
Tas šašliku nams,
Kurā bez tevis nav izturams?

Kur staigā tu tik sirreāli brīvs,
Tik melni griezīgs
Un tik purpurtraģisks?

Vai tu maz esi tanī kūdras krogā dzīvs
Zem krogusmeitu mauciskās un vilinošās dailes?

Tev teikšu atklāti, ka man par tevi bailes,
Jo tu vēl esi mazs un sargājams,
Bet atskan tumsas nāves
Barabams.
***

KĀ GRIBAS RUNCĪ PARTAPT


Kā gribas runcī pārtapt
Un aurot uz jumta kores
Man gribas tev šonakt pateikt
„Tev burvīgas kurpju šņores!”

Tev botas apspurušas
Tev tāds žēlinošs vieplis
Ek! Nokāpt klusuma dziļajā aizā
Un tavai elpai pieplakt

Bet ja kāds prasīs ko ložņāju
Pa aizām un pa korēm
Es stāstīšu pasaciņu
Par tavām kurpju šņorēm

Bez mīlestības nedzīvojiet,
Bez mīlestības viss ir mazs!
Bez mīlestības dūmo krāsnis
Un maizi negriež nazis ass.

Un kāds ar atdauzītu cirvi,

Ar trulu cirvi dienas tēš,

Un dīvains apnicības velniņš

Uz spožām gardīnstangām sēž.

Un it ne velna nevar saprast,

Kāpēc uz loga puķes zied,

Kāpēc no rītiem vajag celties

Un kāpēc vajag gulēt iet.

Bez mīlestības nedzīvojiet,
Jo nav kas ņem un nav kas dod!

Un viens tu dzer no savas krūzes,

Viens savā maizes rikā kod,

Viens ej un pats pie sevis smaidi,

Viens savu rūpju vagu ar...

Cik daudzi cilvēki tā dzīvo,

Un izrādās – tā arī var.

Var jau...
***

Nekā jau nepietrūkst

Ir saule, debesis,

Un maize abrā rūgst.

Un bērni dzimst -

Nekā jau nepietrūkst.

Bet skaidri jūti,

Pirmais sniegs kad snieg,

Ka nepietrūkst,

Bet arī nepietiek.

Jo tas, kas dabūts,

It nekur nav liekams,

Un tas, kas liekams,

Ir tik nepietiekams.

Un tad, kad zvaigzne krīt,

Tā it kā iekož:

Viss nepaliekošs ir

Un nepietiekošs.
***