Sapņi

Sapņi iet Daugavā.
Tie nav atmiņu sapņi.
Divreiz tās pašas ilgas
uz jūru neplūst.

Sapņi par to,
ka kaut kur

vēl stāvāki krasti būs,
vēl zilākas debesis būs
un kāds akmens nez kāpēc vēl raudās.

Daugavu vari
pat neredzēt.
Bet tās sapņi ir jāredz.

/dzejoļa autors Māris Melgalvs/

Piesaukšana

Kuries
slīpā lietū, mana uguns,
kuries.

Buries
pāri senču kauliem,
mana sirdsapziņa,
buries.

Kur ies
mana tauta,
mana dūša
tur ies.

Turies
debesīs un zemē,
mana nolemtība,
turies.

/dzejoļa autors Ojārs Vācietis/

Akas

Manas Latvijas sētās daudz aku –
zaļiem akmeņu grodiem un vecas,
koka spainis uz vindas pleca,
zilas nātres uz aizlaistas takas
un vectēva stādīti bērzi blakus.

Tās ir gudrās, tās ir teiksmu akas, -
nevajag aizmirst vecās un gudrās,
smelsim ūdeni - dziļo urbumu balvu,
lai asinis sadzeļ vēsās skudras
un noskaidro galvu...

/dzejoļa autors Jānis Peters/

Mēs dzīvojam ziemeļos

Mēs dzīvojam ziemeļos.
Bērzi šeit plaukst turpat vai mēnesi ilgi.
Ziemu saule netiek augstāk par līko priedi,
un tāpēc mēs to redzam rakstainu - caur zariem.

Ap Jāņu laiku tikpat kā vairs nav nakts.
Bet no gaišajiem purviem plūst
sen mirušu ziemeļbriežu vectēvu saltā elpa,
un pīles ved savus bērnus peldēties ledainā ūdenī,
kad aiz tumšziliem pakalniem saule -
zem polārās zvaigznes mozdamās -
laiski vēdina dzērveņu sārtos palagus.

Normāli pa pilsētu ielām ledus lāči nestaigā,
bet mums ir nātru kolonijas pilsētas izpriecu parkā,
un pa mežu takām var klaiņot basām kājām,
ja pārāk nebaidās no odzēm un šķautnainiem akmeņiem,
kam pieder šī zeme.

Tā ir akmeņaina.

Bet tai pāri šļūcis ir arī ledus laikmeta šlūdonis:
tādēļ tā ir stumdīta un grūstīta,
un daudz kas vairs nav savā vecajā vietā.
Mēs esam bijīgi, kad ir runa par lediem,
un ilgojamies saules, kas tos izkausētu.
Tās ir ilgas, kas piepildās tikai daļēji.
Tāpēc mums asinīs ir kaut kas no pieneņu sulas:
jo to dienu ir daudz un tās gaŗas,
kad saule
mums spīd no pienenēm grāvmalās,
ne no debesīm.

Tāpēc,
runādami
par šo zemi ar matiem turpat vai polāros ledos,
nemētājieties ar akmeņiem –

Akmeņu tāpat šeit ir gana.

/dzejoļa autors Andrejs Irbe/

Latvieši

Uz zemeslodes, zem saules
mūs trīsarpus miljardu. Tajos
latviešu pusotra miljona tikai. Tas ir kā
pusotra piliena jūrā

Kāda var būt pusotra piliena dziesma par
sauli? Un tomēr −

uz zemeslodes, zem saules
ir tāda tauta − latvieši,
uz zemeslodes, zem saules
ir tautai dziesma par sauli:

Lec, saulīte, rītā agri,
Noej laiku vakarā,
No rītiņa sildīdama,
Vakarā žēlodama.

/dzejoļa autors Māris Čaklais /

Atzīšanās

Pār arāja arumu
skan cīruļbalss, pār
kuģa arumu skan kaijas
balss, bet nezin
balsis tās, ka kopā
sasietas tās vienā
mezglā –
latvietī.

/dzejoļa autors Vitauts Ļūdēns/

Dzīvo ar Latviju, elpo ar Latviju!

Tev par pilsoni, pasaule, nederu,
kaut man kabatā pases un kartes,
jo es zinu, ka jābūt man Latvijā
augustā, decembrī, martā.

Jo bez manis tur lazdas neziedēs,
jo bez manis tur neizdīgs bekas,
jo bez manis rakstītās kamanās
Ziemsvētki nesabrauks –
pasaulīt, tādas būs sekas.

Tev par pilsoni, pasaule, nederu,
kaut man kabatā vīzas un hartas,
jo es zinu, ka jābūt man Latvijā
janvārī, jūnijā, martā.

Jo bez manis tur lazdas neziedēs,
jo bez manis sniegs aizpūtīs tekas,
jo bez manis drebošā kumeļā
Jānītis neatjās –
pasaulīt, tādas būs sekas.

Tev par pilsoni, pasaule, nederu,
kaut man kabatā pases un kartes,
jo es zinu, ka jābūt man Latvijā
septembrī, novembrī, martā.

Jo bez manis tur lazdas neziedēs,
jo bez manis sals pekaiņiem pekas,
jo bez manis svecītes krastmalā
vēji nopūtīs –
tādas būs, pasaulīt, sekas.

/dzejoļa autors Māra Zālīte/

Labrīt, Latvija!

Labrīt, Latvija!
Tu - dzimtais klēpis tiem,
kas rīta agrumā ar Tavu himnu ceļas.

Kaut dienas ritums pārņēmis nav telpu,
jau daudzi gatavi ar Tevi vienā elpā iet,
jo zin, kā Tavu nastu atvieglot.

Jā, vairākums ir gatavi Tev pakalpot,
ar gaišām galvām un ar stipriem pleciem.

No visas sirds, mēs pateicamies - Tev,
par to, ka spēj mūs vienmēr savienot,
kad tas visvairāk nepieciešams.

/dzejoļa autors nezināms/

Latvieša ticība

Šodien dīvains nemiers dabā,
Vēju šalkas tālas ilgas kvēl.
Latvju meži noslēpumus glabā,
Mirt par kuriem nav nevienam žēl…

Miglā sarkanā slīgst dzimtās zemes lauki,
Viņas elpā zelta druvas līkst.
Mūžu mūžos latvjiem nebūs draugi
Tie, kas daudziem liek pa Sibīriju klīst.

Mūsu svētumu tie dzelžos kaltām kājām
Samin dumbrājos un smīnot tālāk iet,
Pāri senām, mīļām latvju mājām
Daudzreiz sārtas uguns liesmas zied.

Brālim brālis jānošauj bij kaujā,
Dēls pat tēvam kļuva tāls un svešs.
Tos, kas neaizgāja asiņainā pļaujā,
Klusi slēpa dzimtās zemes mežs.

Izgaist naktis. Tālāk steidzas dienas.
Mācot latvjiem dziļāk naidu just.
Mūsu sirdīs liesmo vienas domas:
Latvju tautai mūžam nebūs zust!

/dzejoļa autors Lūcija Sāgameža-Nāgele/

Latvija 18. novembrī

Latvija, Latvija! Dzimtene mana pie Gaujas.
Kalnāji, lejas un ezeru mirdzējums zils,
Tevi skauj birztalu elpa un Daugavas kraujās
Stāsta par pagātni tālo mums senās bruņinieku pilis.

Rudeņos tērpies tu zelta un purpura rotā,
Sulīgu augļu liekts dārzā līkst ābeles zars.
Sarmotā sidraba sagša tam ziemās ir debesu dota,
Lai zem tās gaidošs un mierīgs snauž pavasars.

Latvija, dzimtene mana, min tevi nu svešnieku kājas,
Naidīgas balsis pēc latviešu asinīm sauc.
Krievijas taigas tik daudziem ir kļuvušas mājas –
Latvija, tēvzeme dārgā, vai atgriezties būs tiem vēl ļauts?

Latvija, Latvija!
Dzimtene mana! Tu – labā!
Likteņa zvanā kāds jaunu laikmetu sit…
Latviešu dvēseles senseno brīnumu glabā,
Novembrī skaistāko vārdu – Astoņpadsmit!

/dzejoļa autors Lūcija Sāgameža-Nāgele, 1945/

Kad pienāk vakars, apklust vēji kokā
Nāk sētā rūķīši, tie turas roku rokā.
Tiem rozā vaigi, dāvaniņas plecā
Viens tērpts ir jaunā, otrs mētelītī vecā.
Tos nerej suņi, neredz ļauna acs,
jo tur nāk kopā - Vecs un Jaunais gads!

Laimīt, mums Ziemsvētkos mīļumu dāvā un svecīti gaiši, kas mirdz!
Laimīt, mums sirsniņā prieciņu ielej un actiņās spožumu liec!
Laimīt, mums Ziemasvētku brīnumu sūti, lai piepildās sapnītis kluss!
Laimīt, Tu svētkos nāc arī pati un svētība visiem mums būs!

Lai nākamajā gadā visas vēlmes piepildītos,
ņem visskaistāko aukliņu un iesien tajā mezgliņus:
mezgliņu par katru mīļu cilvēciņu,
mezgliņu par labām domām un apņemšanos,
mezgliņu par to, kas Tev visvairāk pietrūkst,
mezgliņu par... nu, to jau Tev zināt labāk.
Lai veiksmīgs Jaunais gads!!!

Veselību - stipru kā riekstu!
Laimi - saldu kā medu!
Mīlestību - kā tikko plūktu ābolu!
Prieku - krāsainu, daudzveidīgu kā zvaigzni!
Pārticību - tik daudz naudiņas, cik eglītei skujas!
Draudzību - noturīgu kā citrona garša!
Cerību - piepildījumu!!!

Balts brīnums lai ienāk Jūsu mājā,
Kā saprašanās, kā svētība!
Saglabājiet sev balto brīnumu
Visam Jaunajam gadam!