Zakīts iet pa zāli un smaida,
Zāle pa zaķīša pautiņiem skraida.
Zālīte beidzās, akmeņi sākās
Bez pautiem zaķis atnāca mājās.

Ai bagāti Lieldiensvētki,
Lieli olu gribētāji:
Trīs dieniņas, trīs naksniņas
Zaga olas vistiņām.

Vai tā pīle, strauss vai zoss,
Tās mums visas olas dos.
Lieldienās tās cep vai vāri ,
Neaizmirsti uzbērt sāli!

Izbraukāju dziļus laukus,
Novirpoju divas olas.
Nu būs krāšņas Lieldienas,
Olu karš un uzvaras!

Zaķiem šodiem darba diena
jāstiepj olas 100 un 1
Tās tiks krāsotas un sistas
Tā ka visas bālēs vistas

Vij perēkli cīrulis no saules stariem,
Un ausmu ķīvīte vij savai ligzdai klāt.
Ir zaķi sākuši pa novakariem
Pa olai nokrāsot un savos grozos krāt.
Pa sīkām saknītēm, pa lauku kailu
Nāk Lieldienas un vēlas kūmās stāt
Tam priekam, kurš sēd šūpolēs kā gailis,
Tam priekam, kurš ir visu gadu krāts.
Nāk Lieldienas ar sengaidīto vēsti,
Uz debesīm kas skatienus liek celt,
Kas asnu prieku dvēselē sauc dēstīt
Un pūpolkokos saules zeltu smelt.

Sapnis par Latgali

Kur sākas debesis? Kur beidzās sili? –
Viss nu ir sakusis sudraba mirgā...
Kur zili zied ezeri, zili zied lini,
sērst jāju atmiņu palsajā zirgā.

Latgale mana – sērdiene dārgā,
sargā vēl tevi pilskalni sirmie?
- Kur sākas ezeri? Kur beidzas lini?
Kas mani pārnākot, sagaidīs pirmie? –

Tur zeme un altāri vīraku elpo,
ziedos slīgst krusti, ceļi un mājas.
Zvaigžņu atspulgus ezeri auklē –
Dievs vēl ar cilvēku tur sarunājās...

Skanošā skurbumā apmaldās laiks tur,
noreibst un ļaujas, lai straumes to nes.
Latgales dzidros ūdeņus dzēris,
esmu tās mūžīgais gūsteknis es.

Īss bij mans sapnis svešajā naktī –
atmodies jūtos es labāks un tīrāks.
Latgale mana – jaunības zeme,
Vēl skurbina mani tavs atmiņu vīraks.

/dzejoļa autors Valdis Krāslavietis/

Pēdējais tramvajs

Kad aizbraucis pēdējais tramvajs,
Es saritinu sliedes
Un nolieku pilsētas malā.
Un sliežu vietā
Ik nakti aug priedes
Un lapsas rok alas.

No rīta man sliedes jānoliek vietā
Un jābrauc uz darbu,
Neviens to nedarīs manā vietā,
Tik nosodīs skatienu bargu,
Ja tramvaja vietā
Pieturā stāvēs lapsēnu godasardze.
Es vakaru gaidu,
Kad atkal sliedes saritināšu.

Es nekāpšu priedē
Un rudu lapsēnu neuzrunāšu.

/dzejoļa autors Aija Vikmane/

Rīga

Ai, šī pilsēta! Dziesmas un lauri
Viņas kaunu un daiļumu sedz.
Atkal gāju kā sapnī tai cauri
Raibā naktī, kad ugunis dedz.

Tumsā redzēju izkārtnes laistas:
Lūdzu, lūdzu, te - manta, kas vērts!
Tumsā sejas kā pasakā skaistas,
Garām aizejot, smaidīja - pērc!

Lepni kareivji soļoja taktī,
Smēja fleitas, un stenēja bass;
Skrandains puišelis, slēpdamies naktī,
Klusi laidās kā sikspārnis mazs.

Balta meitene vērās kā mīklā
Pāri galvām, kur mūzika skan,
Un kā milzīgā zirnekļa tīklā
Ļaužu mutulī nozuda man.

/dzejoļa autors Jānis Ziemeļnieks/

Latvijas vasara

Dzeltenos liepu ziedos dūc bites,
uz meldriem (šaipus ūdensrozēm)
sēd spāres.

Es guļu un lūkojos debesīs;
visapkārt ir saule
un Dievs.

/dzejoļa autors Rihards Rīdzinieks/

Te nu mēs esam

...izrāva cauri laikmetam mūsu laiku
un visus mūs līdzi.
Nelīdzēja atsperšanās
tēvzemē, svešzemē,
kur nu kuŗam.

Te nu mēs esam,
tie cauri izrautie −
caurumā,
kuŗu lāpīt nav laika tam,
kam pašlaik kāja starta bedrītē.
Nav ko gausties par grūtiem laikiem!


/dzejoļa autors Jānis Viesiens/

Laika vidū

Mēs esam iemesti kāda laikmeta vidū
kā sīknauda ar mazu vērtību.
Neviens mums neprasa
ne atļauju, ne padomu.

Kāds skaitļotājs mūs saskaita,
kāds atskaita
un tad iemet atpakaļ izmaiņas straumē.

Pa platu upi peldot
mēģinām sajust savu pašvērtību.

/dzejoļa autors Voldemārs Avens/

Tu esi Latvija

Šo pašu svētāko
Tu neaizmirsti:
vai celies debesīs,
vai jūras dzīlēs nirsti,

vai draugu pulkā
dali savu prieku,
vai viens pats satiecies
ar pretinieku -
Tu esi Latvija!

/dzejoļa autors Ojārs Vācietis/

Kur?

Kur koki aug visstaltākie?
Kur mākoņi visbaltākie?
Kur putni dzied visskaļāk?
Kur zāle zeļ viszaļāk?
Dzimtenē.

Kur avoti visdzidrākie?
Kur kovārņi visgudrākie?
Kur kaķi ņaud vismīļāk?
Kur zivis peld visdziļāk?
Dzimtenē.

Kur velli lec visellīgāk?
Kur mellenes vismellīgāk?
Kur pļavas zied viskošāk?
Kur pasaulē vis drošāk?
Dzimtenē.
Savā tautā.

/dzejoļa autors Peters Brūveris/

Dzimtais pavards

Dzimtais pavards pie debesīm kuras.
Lai pārnāktu mājās,
mēs neveram durvis,

bet grāmatu vākus
un brīvojam telpu sevī,
kur dzimtenei būt.

No gliemeža mācīties nevaram,
jo mājas nav patvērums mums,
bet mēs būsim patvērums mājām.

/dzejoļa autors Māra Zālīte/