Ir jāprot atrast un nepagurt,
No slapjiem žagariem uguni kurt,
No nespodra krama liesmu šķilt,
Gan sasildīt citus, gan pašam silt.

Atnāk dienas,
Aiziet dienas
Gadi vijas gredzenā
Balti sniegi,
Zelta sapņi
Satin dzīvi kamolā.

Ar tālēm tāles sarunājas,
Aiz gada nāk un aiziet gads.
Var nogurt kājas, nogurt rokas,
Bet sirds lai nenogurst nekad.

Laimi ar kaudzēm,
Prieku ar pūriem,
nauda lai ienāk
No visiem stūriem.

Caur gadu birzi dzīvē
Tik vienreiz katrs iet.
Šai gaitā vienīgajā
Lai staro patiess prieks.

Lai Tavā dzīvē allaž jauns ceļš.
Lai Tavās burās pūš ceļa vējšs.
Lai saule silti apspīd Tevi
Un lai lietus, kas līst Tev virsū,
Ir veldzējošs un maigs!

Nav bijis vēl neviens tāds gads,
Kas tikai laimi nestu
No bēdām,rūpēm sargātu
Un laimes kalnā vestu.
Bet laimīgs tas,kas smaidīt prot,
Ņemt pretī to ,ko dzīve dod!

Lai vienmēr būtu sapnis ko piepildīt,
Kādas alkas un ilgas, ko remdēt,
Kāda laba un jūtīga cilvēka sirds,
Daži draugi un darbs, kuru darīt ļauts.

Daudz, Daudz Laim un Lustīg prāt,
Lai Tev nauda čupēm nāk!
Lai Tu Vinnē Golf vai Merss,
Lai Tev netrūkst Šamps un Droug!!!
Mīļš Sveicens Tovos Svētkos, Buča!

(1871-1911)

Vispretrunīgāk vērtētais latviešu rakstnieks un dzejnieks. "Mēs nojēdzam, ka nāks dzejnieks, kāda mums vēl nav bijis, kuru mums būs grūtāk saprast kā visus tos, kas dziedāja par Dzimtenes kalniem un lejām. Dzejnieks, kurš nedzied ne par tautu, ne par dzimteni, kurš it kā atrauts no zemes, no visām tautiskām un sabiedriskām interesēm: un šis dzejnieks tomēr ir mūsu - latviešu Poruks," tā par Jāni Poruku rakstījis Vilis Plūdonis.

Jānis Poruks dzimis 1871. gada 13. oktobrī Cēsu apriņķa Druvienas pagasta "Prēdeļos". Viņa tēvs Jēkabs Poruks bija saimnieks, vēlāk pagasta vecākais. Jānis Poruks mācījies Druvienas pagastskolā, Liezēres draudzes skolā, absolvējis Cēsu pilsētas skolu. Viņš mācējis iepatikties cilvēkiem, Rīgas Politehnikuma docents Hermanis Vestermanis saskatījis Porukā talantu, tādēļ palīdzējis ar studiju naudu, kā arī palīdzējis meklēt privātskolniekus, bet vēlāk - mecenātus studijām. Jānis Poruks bija viens no piermajiem latviešu intelektuāļiem, kas izglītojies ārzemēs. Viņš studējis Drēzdenes Karaliskajā konservatorijā (1893-1894), mācījies klavierspēli, mūzikas vēsturi un pašmācībā arī filozofiju, bet studijas naudas trūkuma dēļ nācies pārtraukt.

1894. gadā Berlīnē vācu valodā izdota Jāņa Poruka grāmata "Nākotnes reliģija", kurā esejiski izklāstītas Ļ. Tolstoja un F. Nīčes cilvēka koncepcijas. Eiropas kultūras iespaidu pārpilns Poruks 1894. gadā sarakstījis arī noveli "Perpetuum mobile". Pēc atgriešanās Latvijā ar pārtraukumiem strādājis laikrakstā "Mājas Viesis" un žurnālā "Mājas Viesa Mēnešraksts". Visi mēģinājumi strādāt ierēdņa darbu beigušies nesekmīgi. Tai laikā Rīga bija kļuvusi slavena ar Vilhelma Ostvalda un Paula Valdena pētījumiem, tādēļ Jānis Poruks sācis studēt ķīmiju Rīgas Politehnikumā (no 1896. gada Politehniskais institūts), taču 1899. gadā kopā ar 295 citiem studentiem atskaitīts - latviešu studentus masveidā atskaitīja par dumpīgumu. Vēlāk (1901-1905) J. Poruks Rīgas Politehniskajā institūtā studējis komerczinātnes.

(1832–1864)

Radikālākais jaunlatviešu darbinieks, kas modināja latviešos tautisko pašapziņu.

Juris Alunāns bija pirmais, kas ar savu dzeju latviešu tautu pacēla kultūrtautu līmenī. Saviem tautiešiem Juris Alunāns teicis: “Tāpēc mūsu padoms ir šāds: turiet savu tēvu valodu godā un cieņā, un jums labi klāsies virs zemes. Jo, kas sevi pašu negodā, to arī citi negodās.” Viņš ir uzskatāms par latviešu nacionālās valodniecības pamatlicēju un valodniecības tradīciju iedibinātāju.

Juris Alunāns (īstajā vārdā Gustavs Georgs Frīdrihs Alunāns) dzimis 1832. gada 13. maijā Jaunkalsnavas muižas nomnieka ģimenē kā sestais bērns. Viņš ir latviešu "teātra tēva" Ādolfa Alunāna tēvabrālis. J. Alunāns mācījies Jelgavas apriņķa skolā (1846–1848) un ģimnāzijā (1848–1854). Jau mācoties Jelgavas ģimnāzijā, viņš apguvis vācu, krievu, sengrieķu, latīņu, lietuviešu, franču, senebreju valodu, un nopietni pievērsies latviešu valodas pētniecībai. Skolas gados viņš jau brīvi lasījis oriģinālā Homēra, Tukidīda, Platona, Sofokla un Eiripīda darbus un arī pats sacerējis dzejoļus klasiskajos pantmēros grieķu valodā.

1856. gadā iznāca Jura Alunāna “Dziesmiņas, latviešu valodai pārtulkotas” .

1855. gadā Juris Alunāns devās uz Tērbatas universitāti studēt medicīnu, vēlāk vēsturi un tautsaimniecību. Šajā pašā gadā Juris Alunāns iepazinās ar Krišjāni Valdemāru, ar ko kopā organizēja “latviešu vakarus”, kuros tika daudz spriests par latviešu nacionālo kultūru.

Savus uzskatus pulciņa dalībnieki pauda laikrakstā “Mājas Viesis”. Juris Alunāns bija viens no aktīvākajiem laikraksta darbiniekiem.

1862. gadā viņš kopā ar K.Valdemāru nodibināja pirmo progresīvo latviešu laikrakstu “Pēterburgas Avīzes”, bija laikraksta pirmais atbildīgais redaktors. “Pēterburgas Avīzēm” tika izdots arī humoristiski satīriskais pielikums “Dzirkstele” (vēlāk “Zobugals”; to 1864. gadā aizliedza), kurā rakstu autori vērsās pret vācbaltiešu muižniecību un mācītājiem.

Tērbatā Alunāns izdeva populārzinātnisku rakst

(1891-1924)

Ezeriņš dzimis 1891. gada 9. aprīlī Biksēres (tagadējā Sarkaņu) pagastā saimnieka ģimenē. Augusta Saulieša krustdēls.

Mācījies Vanagpakalnes pamatskolā (1899-1902), Cesvaines (1902-1905) un Lazdonas draudzes skolā (1905-1906). Beidzis Valkas skolotāju semināru Valmierā (1910). Mācību laikā piedalījies skolēnu žurnāla veidošanā un literārās diskusijās, aizrāvies ar zīmēšanu un gleznošanu. Strādājis par skolotāju Lazdonā, Barkavā un Saikavā. Piedalījies sabiedriskajā dzīvē, teātra izrādēs, spēlējis dažādos pasākumos vijoli, vadījis kori. 1914. gadā mobilizēts armijā, taču veselības dēļ atvaļināts. 1916. gada februārī aizbrauca ārstēties uz Gulripšas (Abhāzijā) tuberkulozes sanatoriju, pēc tam atgriezās Saikavā, kur atsāka skolotāja darbu. Bija laikrakstu "Līdums" un "Dzimtenes Atbalss" literārais līdzstrādnieks. 1918. gadā vācu okupācijas vara uz apsūdzības pamata piecas nedēļas turēja apcietinājumā, pēc tam Ezeriņš strādāja par palīgskolotāju, kādu laiku bija bez darba. No 1919. gada rudens Ezeriņš dzīvoja Rīgā, strādāja par laikraksta "Brīvā Zeme" literārās daļas vadītāju (1919-22). 1922. gadā pārcēlās uz Praulienu, kur viņa sieva bija skolotāja. 1924. gadā uz neilgu laiku ārstēšanās nolūkā izbrauca uz ārzemēm (Austriju, Šveici, Vāciju).
Saņēmis Kultūras fonda balvu (1923).

Jānis Ezeriņš miris 1924. gada 24. decembrī Rīgā, apbedīts Meža kapos.

(1867-1892)

Eduarda Veidenbauma dzīve pēc viņa nāves apaudzēta leģendām - viņam piedēvēts gan alkoholisms, gan nešpetna daba. Arī viņa nāves iemesls ir pavisam parasts - tuberkuloza pneimonija. Savā dziļākajā būtībā Veidenbaums bija noslēgts cilvēks. Viņa labākais draugs Aleksandrs Dauge rakstījis, ka Veidenbaums nesimpātisku cilvēku sabiedrībā ierāvies sevī, klusējis un ātri nozudis, bet draugu pulkā izturējies atklāti, juties brīvi, bijis spožs diskutētājs un nav vairījies nonākt uzmanības centrā.

Eduards Veidenbaums dzimis 1867. gada 3. oktobrī Cēsu apriņķa Priekuļu pagasta "Glāzniekos" saimnieka ģimenē. Mācījies Cēsu draudzes skolā, Cēsu apriņķa skolā. Vēlāk patstāvīgi apguvis ģimnāzijas kursu un 1886. gadā pabeidzis Rīgas guberņas ģimnāzijas pēdējo klasi. E. Veidenbaums interesējās par vēstures un sabiedriski politiskiem jautājumiem, sarakstīja ekonomisku sacerējumu "Gabals iz tautsaimniecības" (1886), kas pirmo reizi publicēts viņa "Kopotos rakstos" 1908.gadā. 1887. gadā E. Veidenbaums iestājās Tērbatas universitātes Juridiskajā fakultātē. Viņš piedalījās studentu zinātniski literārās biedrības "Pīpkalonija" dibināšanā (1888). Rakstu krājumā "Pūrs" 1891. gadā publicēti vairāki Veidenbauma apcerējumi, piemēram "Soda likumu vēsturiskā attīstība un viņu filozofiskais pamats". Naudas trūkuma dēļ E.Veidenbaumam studijas neizdevās pabeigt, 1889. gadā viņš atgriezās Mūrmuižas, vēlākajā Liepas pagastā, kur tēva mājās "Kalāčos" saimniekoja Eduarda vecākais brālis, arī dzejnieks, Kārlis Veidenbaums. Pēc tam E. Veidenbaums devās uz Rūjienu, strādāja par mājskolotāju, intensīvi gatavojās beigt studijas. Jādomā, ka jau 1889. gadā viņš slimoja ar tuberkulozi, kas strauji paasinājās 1891. gadā, bet 1892. gada 24. maijā dzejnieks nomira. Apbedīts Liepas kapos, kur 1967. gadā atklāts I. Kamaras un G. Lūša-Grīnberga no Staburaga klintsbluķa atlūzas veidotais E.Veidenbauma kapa piemineklis.

Tēva un brāļa mājās "Kalāčos" 1958. gadā tika atklāts Eduarda Veidenbauma memori

(1867-1892)

Eduarda Veidenbauma dzīve pēc viņa nāves apaudzēta leģendām - viņam piedēvēts gan alkoholisms, gan nešpetna daba. Arī viņa nāves iemesls ir pavisam parasts - tuberkuloza pneimonija. Savā dziļākajā būtībā Veidenbaums bija noslēgts cilvēks. Viņa labākais draugs Aleksandrs Dauge rakstījis, ka Veidenbaums nesimpātisku cilvēku sabiedrībā ierāvies sevī, klusējis un ātri nozudis, bet draugu pulkā izturējies atklāti, juties brīvi, bijis spožs diskutētājs un nav vairījies nonākt uzmanības centrā.

Eduards Veidenbaums dzimis 1867. gada 3. oktobrī Cēsu apriņķa Priekuļu pagasta "Glāzniekos" saimnieka ģimenē. Mācījies Cēsu draudzes skolā, Cēsu apriņķa skolā. Vēlāk patstāvīgi apguvis ģimnāzijas kursu un 1886. gadā pabeidzis Rīgas guberņas ģimnāzijas pēdējo klasi. E. Veidenbaums interesējās par vēstures un sabiedriski politiskiem jautājumiem, sarakstīja ekonomisku sacerējumu "Gabals iz tautsaimniecības" (1886), kas pirmo reizi publicēts viņa "Kopotos rakstos" 1908.gadā. 1887. gadā E. Veidenbaums iestājās Tērbatas universitātes Juridiskajā fakultātē. Viņš piedalījās studentu zinātniski literārās biedrības "Pīpkalonija" dibināšanā (1888). Rakstu krājumā "Pūrs" 1891. gadā publicēti vairāki Veidenbauma apcerējumi, piemēram "Soda likumu vēsturiskā attīstība un viņu filozofiskais pamats". Naudas trūkuma dēļ E.Veidenbaumam studijas neizdevās pabeigt, 1889. gadā viņš atgriezās Mūrmuižas, vēlākajā Liepas pagastā, kur tēva mājās "Kalāčos" saimniekoja Eduarda vecākais brālis, arī dzejnieks, Kārlis Veidenbaums. Pēc tam E. Veidenbaums devās uz Rūjienu, strādāja par mājskolotāju, intensīvi gatavojās beigt studijas. Jādomā, ka jau 1889. gadā viņš slimoja ar tuberkulozi, kas strauji paasinājās 1891. gadā, bet 1892. gada 24. maijā dzejnieks nomira. Apbedīts Liepas kapos, kur 1967. gadā atklāts I. Kamaras un G. Lūša-Grīnberga no Staburaga klintsbluķa atlūzas veidotais E.Veidenbauma kapa piemineklis.

(1909-1932)

Dzimusi 1909. gada 10. februārī Vidridžu Kraukļos mežsarga ģimenē, ģimenē bija septiņi bērni, Austra bija jaunākā. Rakstnieces Rūtas Skujiņas māsa. Mācījusies Pabažu pamatskolā, Rīgas pilsētas 2. vidusskolā un 1924. gadā pārgājusi uz Rīgas 4. vidusskolu, bet pēc tēva nāves, pasliktinoties materiālajiem apstākļiem - Kultūras veicināšanas biedrības vakara vidusskolā, kuru absolvē 1927. gadā. 1926. gadā A. Skujiņa iesaistījās Latvijas jaunatnes savienībā, pēc tās slēgšanas kļuva par biedrības „Darba jaunatne" biedru (1926-1927) un strādāja žurnālā „Dzirkstis" (1927-1928). Pirmā publikācija - dzejolis „Sapņi" laikrakstā „Sociāldemokrāts" pielikumā 1926.gadā. No 1929. līdz 1931. gadam studēja Latvijas Universitātē dabaszinātnes, taču studijas nepabeidza. Darbojās studentu biedrībā „Zemgalija". Vienlaikus piepelnījās, strādādama par mašīnrakstītāju Zemkopības ministrijā līdz pat 1932.gadam. Austra Skujiņa apmeklēja Rīgas tautas augstskolu, iesaistījās tās literārajā studijā. Viņa bija arī Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības biedre (1931 - 1932). Skujiņa nelaimīgas mīlestības dēļ dzīvi beidz pašnāvībā 23 gadu vecumā, noslīcinoties Daugavā. Apbedīta Meža kapos.

A. Skujiņas māsa Rūta Skujiņa par Austru sarakstījusi romānu "Zvaigžņu bērni" (1937), bet Leons Briedis kinoromānu "Asinīs krāsotās ilgas" (2000).