Vērojiet un apreciet dzīvi!
Viss ir pārejošs, un nekas nav pastāvīgs.
Ir dzimšana un nāve,
augšana un noriets,
ir apvienošanās un šķiršanās.
Pasaule slava ir kā puķe:
no rīta tā zied,
bet dienas svelmē jau novīst.

Vai pasaulē nekas nav mūžīgs? Vai Visuma kņadā nav miera ostas, kur mūsu nomocītā sirds spētu rast mieru? Vai ir kaut kas paliekošs? Ak, kaut mēs varētu remdēt nemieru un mūsu kvēlās vēlmes aprimtu! Kad mūsu prāts kļūs mierīgs un līdzsvarots?
Budu, mūsu skolotājs, bija dzīves likstu nomākts. Viņš redzēja pasaulīgās laimes niecību un meklēja pestīšanu vienā lietā,
Kas nepagaisīs un neiznīks, bet pastāvēs mūžīgi mūžos.
Jūs, kas alkstat dzīves, saprotiet, ka nemirstība ir apslēpta pārejošajā. Jūs, kas ilgojaties laimes bez nožēlas ēnas, dzīvojiet tikumīgu dzīvi. Jūs, kas kārojat pēc bagātībām, saņemiet mūžīgos dārgumus. Patiesībā ir bagātība, un patiesības pilna dzīve ir laime.

Patiesība
nepazīst ne dzimšanu,
ne nāvi; tai nav ne sākuma,
ne beigu.
Esiet atvērti patiesībai!
Patiesība ir prāta nemirstīga daļa.
Iedibiniet savā prātā patiesību,
jo patiesība ir mūžīgā attēls.
Tā atspoguļo nemainīgo.
Tā atklāj mūžīgo;
patiesība dāvā mirstīgajiem
nemirstības dāsnumu.

Iemācieties saskatīt atšķirību starp sevi un patiesību. „Es” ir savtības cēlonis un ļaunumu avots; patiesība nepieķeras „es”; tā ir universālā un ved pie taisnības un tikumības. „Es” nav mūžīgs, nezūdošs un neiznīkstošs, kā šķiet tiem , kas mīl savu „es” kā savu būtību. Netiecieties uz sevi, bet tiecieties pretī patiesībai.

Ja mēs atbrīvotu savu dvēseli no nožēlojamā ''es'', nevēlētu citiem ļaunu un kļūtu tik skaidri kā kristāldzidrs dimants, kurā spoguļojas patiesības gaisma, - kas par mirdzošu attēlu parādītos mūsu iekšienē, atspoguļojot lietu būtību bez kvēlu vēlmju piejaukuma, bez maldīgām ilūzijām, bez mudinājuma pieķerties un ļauties nemieram.
Pasaule un tās iemītnieki ir pakļauti pārmaiņām. Tās ir agrāk bijuši dažādu elementu kombinācijas, un visas dzīves būtnes ir to pagātnes darbības radītas. Cēloņu un seku likumam nav izņēmumu.
Taču lietu mainībā pastāv likumsakarības, un tur, kur redzams likums, ir patiesība. Patiesība ir apslēpta samsārā kā nemainīgs kodols tās pārmaiņu mutulī.
Patiesība alkst atklāties; patiesība ilgojas kļūt apzināta; patiesība tiecas iepazīt sevi.
Patiesība slēpjas akmenī, jo akmens ir šeit; un tās esamību nespēj iznīcināt nekāds pasaulīgs spēks, nedz Dievs, nedz cilvēks, nedz dēmons. Taču akmenim nav apziņas.

Patiesība ir augos, un to dzīve spēj plesties plašumā; augs izaug, zied un nes augļus. Tā daile ir brīnumaina, taču augam nav apziņas. Patiesība ir dzīvniekā; tas pārvietojas un uztver apkārtni; tas spēj atšķirt un iemācās izvēlēties. Dzīvniekam ir apziņa, taču tā vēl nav patiesības apziņa. Tā ir tikai sevis apziņa.

Svētīts ir tas, kurš atradis apgaismību. Viņš iekaro, lai gan pats, iespējams, ir ievainots; viņš ir cēls un laimīgs, lai gan pats varbūt cieš; viņš ir stiprs, kaut arī var sabrukt zem sava darba nastas; viņš ir nemirstīgs, lai gan var nomirt. Šāda cilvēka esamības pamatā ir šķīstums un labestība.
Viņš sev sacīja: „ es esmu atmodies patiesībai un esmu apņēmies īstenot savu mērķi. Es pārcirtīšu visas saites, kas mani saista ar pasauli, un pametīšu mājas, lai meklētu pestīšanas ceļu.”

Apcerot dzimšanas un nāves pirmsākumus, apgaismotais saprot, ka nezināšana ir visa ļaunuma sakne. Dzīves attīstības procesā pastāv savstarpēji saistīti posmi, ko dēvē par divpadsmit nidānām: sākumā ir eksistence, kas ir akla un bez zināšanām; un šajā nezināšanas jūrā ir radoši un sakārtojoši viļņi. No radošiem un sakārtojošiem viļņiem rodas apzināšanās jeb jūtas. Jūtas rada organismus, kas dzīvo kā individuālas būtnes. Šie organismi rada sešus laukus – piecas maņas un prātu. Šie seši lauki saskaras ar dažādām lietām. Kontakts izraisa sajūtas. Sajūtas rada individuālas eksistences slāpes. Eksistences slāpes rada pieķeršanos lietām. Pieķeršanās rada patības izaugsmi un turpināšanos. Patība turpinās atjaunotā dzimšanā. Atjaunotas patības piedzimšana ir ciešanu, vecuma, slimību un nāves cēlonis. Tie izraisa žēlabas, nemieru un izmisumu.

Visu bēdu cēlonis slēpjas pašos pirmsākumos; tas ir apslēpts nezināšanā, no kuras izaug dzīve. Atbrīvojoties no nezināšanas, jūs iznīcināsiet aplamās vēlmes, kas rodas no nezināšanas; iznīciniet šīs vēlmes, un jūs aizslaucīsiet kļūdaino priekšstatu, kas rodas no tām. Iznīciniet aplamos priekšstatus, un individuālās eksistences kļūdām pienāks beigas. Iznīciniet individuālās eksistences kļūdas, un sešu lauku ilūzijas izzudīs. Iznīciniet ilūzijas, un kontakts ar lietām radīs arvien mazāk pārpratumu. Iznīciniet pārpratumus, un jūs atbrīvosieties no slāpēm. Iznīciniet slāpes, un jūs būsiet brīvs no jebkādas nāvējošas pieķeršanās. Atbrīvojoties no pieķeršanās, jūs iznīcināsiet egoismu un savu „es”. Iznīcinot egoismu un savu „es”, jūs vairs neskars dzimšana, vecums, slimības un nāve un jūs būsiet brīvi no visām ciešanām.

Ir „es”, un ir patiesība.
Kur ir „es”, tur nav patiesības.
„Es” ir samsāras parejošie maldi;
tas ir indivīds, kas ir daļa no egoisma,
tas rada skaudību un naidu.
„Es” ir dziņas pēc baudas un alkas
pēc tukšuma. Patiesība ir lietu pareiza
izpratne; tā ir pastāvīga un mūžīga,
tā ir visas eksistences īstuma daļa,
tikumības svētlaime.

Esmu iepazinis patiesības dzīles, kas ir cēlas un sniedz mieru, bet ko ir grūti saprast; vairums cilvēku rosās pasaulīgo interešu sfērā un iepriecinājumu rod pasaulīgo vēlmju piepildījumā. Pasaulīgais nesapratīs mācību, jo viņa laime slēpjas vienīgi viņa „es”, un svētlaime, kas rodas, pilnīgi ļaujoties patiesībai, viņam nav saprotama. Tāds cilvēks par vilšanos nosaukts to, kas apgaismotam prātam ir tīrais prieks. Kur pilnīgais prāts redzēs nemirstību, tur pasaulīgais redzēs iznīcību. Viņš uzskatīs par nāvi to, ko sevis iekarotājs pazīst kā mūžīgo dzīvi. Tam, kurš atrodas naida un alku varā, patiesība paliek apslēpta. Nirvāna paliek nesaprotama un noslēpumaina tādam cilvēkam, kura prātu aizēno pasaulīgās intereses.

Nedz atturēšanās no zivīm un gaļas,
nedz staigāšana kailam, nedz arī matu
noskūšana vai maisauduma drēbju valkāšana,
nedz pelnu kasīšana sev uz galvas vai upurēšana.
Agri nespēs attīrīt cilvēku, kurš nav brīvs no
maldiem. Vēdu lasīšana, upurdāvanas priesteriem,
mērdēšanās ar karstuma vai aukstuma palīdzību
un daudzi līdzīgi izpirkuma akti, ko cilvēki veic
nemirstības vārda, neattīrīs cilvēku,
kurš nav brīvs no maldiem. Netīrību rada
dusmas, reibums, stūrgalvība, fanātisms,
apmāns skaudība, pašslavināšana,
citu noniecināšana, augstprātība un ļauni nolūki, nevis gaļas ēšana.

Jutekliskums ir nogurdinošs;
cilvēks, kurš ļaujas savām iegribām,
ir kaislības vergs, bet tiekšanās pēc
baudām ir pazemojoša un prasta.
Taču dzīves vajadzību apmierināšana
nav ļaunums. Ķermeņa veselības
uzturēšana ir pienākums, jo pretējā
gadījumā mēs nespēsim iedegt gudrības
gaismekli un saglabāt prātu stipru un
skaidru. Ūdens ieskauj lotosa ziedu,
bet nesaslapina tā ziedlapas.
Šis ir vidusceļš, ak, bhikšu,
kas attur no abām pārmērībām.

Rata spieķi
ir tīrās uzvedības likumi:
taisnība ir to garuma vienība;
gudrība ir rats; pazemība un
apdomība ir rata rumba,
kurā ir iestiprināta neizkustināmā
patiesības ass.
Tas, kurš atzīst ciešanu eksistenci,
to cēloni, līdzekli pret tām un izeju
no ciešanām, ir iemiesojis četras
cildenās patiesības.
Tas ies pa pareizo ceļu.

Praktizējot
mīlestības pilnu laipnību,
esmu sasniedzis sirds atbrīvošanu,
un tādā veidā esmu radis
apstiprinājumu tam,
ka es nekad vairs neatgriezīšos,
no jauna atdzimstot.
Tagad es esmu sasniedzis nirvānu.