Kādreiz teica, ka cilvēka mūžam pitiek
iedēstīt koku, čūsku nosist un izaudzēt dēlu.
Tagad nepietiek!
Ak, nepietiek iedēstīt koku,
Čūsku mūžu pēdējā diena ar pēdējo atblāzmu vēlu:
nepietiek, nepietiek, nepietiek.

... Smagajā rudens vējā
ziedi noliektās galvas klana...
Un nekad,
un nekad,
un vairs nebūs nekad-
ne tev manas gājputna balss,
mūžīgās steigas manas,
ne man tuvu darbā svilkto pirksu
gādīgās pieskaršanās...
Ai, kā es tagad saprotu:
visgrūtākais – tas ir tukšums,
tukšums bez tikšanās rīta.

Te nu jūs esat – darbi un steiga –
Pēkšņas beigas ...un nu ir gana.
Un elso vēl priedes smagajā vējā
par to, ko mēs nespējām.

Bet aiziet cilvēks tikpat kails, kā nācis,
pat atmiņas nav līdzi paņemt ļauts,
un zaļo pasaule kā tīrums neienācies
šai gaismas lokā, ko par dzīvi sauc.

Plīv liesmiņas – kā lūgdamās, lai piedod,
plīv liesmiņas kā mūžīgs jautājums...
Nevienas atbildes. Te nespēj mieru iedot
nevienam dzīvajam. Un svece skumst.

Nekad vairs neatnāk diena,
kas vizbuļu spilgtumā viz.
Caur nopļauto vasaru skriedams,
tas stars ir apdzisis.

To taku atpakaļ
Vairs šodien neatrastu...

nu tagad pati ieaugusi smilgās,
vien debess plaša, plaša pāri lās
un pielej acis pilnas ilgām
pēc sirdij mīļajiem, kas savās vasarās.

Viss, viss ir kopā. Melnais nepārsāpēs,
ja nebūs zaļās cerības tur klāt,
ko sūnas prot zem sniegiem saglabāt.

Kad aiz viņiem tāliem kalniem
zemzemītē būšu,
vēl šai pusē mežu balsis
šalkos manu mūžu.

Klāt ir stādāmais laiks –
bez Dārznieka šoruden.
Tiecas dēsti pasaulē staigāt,
augšanas testaments dzen.

Mēs atgriežamies bērnubērnos,
mēs graudos krītam atkal dīgt,
mēs gāju ilgās svešādajās,
un nevar izdzīvot tās mūžā,
un vārdos nevar izsacīt.

Kāpj atkal asaras,
viegli pār krastiem kāpj...
visretāk raudam,
kad dziļi sāp.

Cilvēka dzīve ir veselums.
Tikai viena diena.
Viens gads.
Viens mūžs.

Vēl liekas, daudz ko varēs glābt un lāpīt –
vēl galotnē ir skuju spīvums zaļš,
bet šķeļ jau mirkļus nemitīga sāpe, -
tur saucos zaros melnā dzilna kaļ ...

Tas bija pēdējais dzeguzes sauciens,
atbalss aiz upes jau zudīs tūlīt,
bet tu klusēji sevī un neatsaucies.

Tāls zvaigznes mūžs
un sveces tuvā liesma,
kas, silti kusdama, uz tavas rokas raud...

Kāds mūžs – cik tālu saredzams, cik spožs,
cik visiem nepiederošs
un sev pat nepiederošs!
Nekad vairs nebūs pār jūru
saulriets tik liels un zeltīts.
Nekad vairs neilgošos pēc tevis
tik alkaini un tik velti...

Izira, sajuka dzērvju kāsis
mūsmājas debesīs.
Nekad, nekad mēs vairs neizrunāsim
To, kas nepateiks vējos klīst.