Zem kājām smiltis,
Ceļš kalnos lokās.
Ko nesu tik mīļu
Savās rokās?

Pie manas sirds
Un manās rokās
Guļ, asinis dzerdamas,
Manas mokas.

Svilpj vēji saplēstās mākoņburās,
Klusi, raudoši rudens līst.
Uz mana galda vāzēs
Mīļotās puķes vīst.

Vēl saules dārzs vasaras saldās smaržās
Iz miglas paceļas...
Drīz manas sirds baltos sapņus
Mūžīgi sniegi klās.

Tirgs

Nu troksnis rimis, beigts ir lielais tirgs,
Zviedz, projām aizrikšodams, pēdējais zirgs,
Stāv laidari un būru atliekas,
Pie kārts vēl ābols gaisā rēgojas.
Kā kuls ir nomīdīts visapkārt lauks,
Vai še vairs citu gadu zāle plauks,
Kur it kā skudras ļaudis nāca, gāja,
Kur spiedās, dižojās un brauca, jāja?
Te desinieks un resnā bulku bāba
Ar riekšavām sev naudu kulēs grāba,
Te taukie kupči vilka labu lomu
Un tukšodami pildīja sev somu.
Te čigāns, troksni celdams, zirgiem mija,
Te arī žīds ar „pirktām drēbēm” bija.
Te tirgojās – un likās esam lieks –
Ar gara mantām muļķa grāmatnieks,
Kamēr kāds zīlnieks, griezdams leijerkasti,
Ar sekmēm stāstīja, kur laimei krasti.
Te arī ubags lūgdams galvu lieca
Un meitenes ar puišiem jautri trieca
Un pastaigājās tuvās kalna priedēs –
Viss gāja senās, vecu vecās sliedēs.
Šī tirga karstos smilšu putekļos
Es visu garo dienu kavējos.
Bez mērķa gaita šķērsu šķērsām vijās,
Pie laidara man svārki aptraipījās,
Pie desu būra klāt es netiku,
Jo nebij man tik stipru elkoņu,
Ka biezam pūlim spētu cauri spraukties –
Man tur ar negribējās iekšā jaukties.
Kur klajāks bij, tur klusām staigāju
Un kādu retu draugu satiku.
Viens otram saprazdamies roku spiedām,
Par karstumu un jauniem laikiem spriedām,.
Bet, pašlaiku vārdi dziļāk ķērās
Un sirds pret sirdi brīvāk vaļā vērās,
Tad uzplūda uz reizi ļaužu strāva
Un sarunu, mūs šķirot pušu rāva.
Tad soļoju ar tukšu smaidu sejā
No lejas kalnā un no kalna lejā
Un redzēju, k ā dažam sānus lāpa,
Kā lielais Ješka mazo Ješku krāpa,
Un jutu, ka no muguras man spēra,
Kas pirmiņ vēl no manas glāzes dzēra,
Un beidzot man šī burza nicin nika –
Bet tomēr projām doties nepatika.
Nu troksnis rimis. Sārtums rietumos
jau vēsta: diena labunakti dos.
Pa priežu pakrēsli uz mājām eju
Un iedams klusiņām par sevi smeju.
Kā visa no šīs dienas negaidīju!
Un nu? Priekš kā, par ko es nācis biju?
Vai manis teiten kādam vajadzēja?
Viss skrietin ir bez manis tā kā skrēja.

Pie pagraba loga

Kur drūma krēsla dienas gaismu nīd,
gar sienām valgums pilēs zemēs slīd,
Tur jauneklis uz gultas vārgst un nīkst,
Tam dvēs’les sērās ilgās slāpst un tvīkst,
No tālēm tas tik raibo dzīvi sveic,
Un, ko tas cieš, to viņa dziesma teic.

Es zinu, tagad visur rozes zied,
Pēc medus raibos ziedos bites lied,
Uz pļavām sārtas meitas sienu grābj,
No augstas kaudzes saimnieks lejā kāpj,
Pēc siena klēpjiem puiši čakli ķer,
Un mazi skuķi ogas smilgās ver.
Pa krūmiem zēni lopiem pakaļ skrien,
Kas iztvīkuši vēsā mārkā brien.
Kā mājas sargs uz sliekšņa vectēvs sēd
Un raugās debesīs: vai mākons dēd
jeb vai tas, tālāk slīdot, aug un kūs,
Un vai uz citu dienu lietus būs?

Pa dārzu vecā māte līkājas,
Vēl sīpoldobes nava ravētas,
Un kāpostus jau vajag rušināt
Un mazo šūpulī reizēm kustināt.
Tā katris savu darbu strādāt drīkst,
Kamēr aiz egļu meža saule slīkst.
Tad, mājās nākot, meitas jautri dzied
Un dārzā nostājas, kur rozes zied
Un puiši jokojas pie zediņiem,
Un meitas baltus ziedus met pār tiem,
Līdz vectēvs jauno ļaužu priekus jauc
Un visus noļus vakariņās sauc.
Tad krēslas zīda spārni nolaižas
Un auseklīts virs kalna iedegas,
Un gudros maigās rokās ieslēdz miegs –
Uz krūtīm vienam puišam rožu sniegs...

Pie bērza celma.

Rudens vētra nolauza veco bērzu. Tēvs to
sazāģēja malkā. Pavasarī, kad kokiem
plauka lapas, tajā vietā stāvēja kails celms.
Kādu pēcpusdienu tēvs strādāja dārzā. Arī
Uldis ar mazo pieskrēja pie celma.
-Uldim paskaties, cik te daudz skudru! –
viņa sauca.
Uldis gāja skatīties.
-Kā redzi, - noteica tēvs.
-Tēti, - Uldis atkal jautāja, - bet kāpēc
saknes dod celmam sulas? Vai tad viņas
nezina, ka bērza vairs nav?
-Ko gan citu lai saknes dara? – sacīja tēvs.
-Kamēr dzīvas, tikmēr strādā.

Skudriņas.

Tek, tek, tek, tek,
Kas tur tā tek?
Skudriņas tek,
Vai tām kas deg?

Sīksīkas zālītes,
Skujas un vālītes
No malu maliņām
Velk tās uz aliņām.

Ak, tavu steidzību!
Ak, tavu veicību!
Vai es tā varu,
Kad darbu daru?

Svētku mielasts.

Kādu dienu pamodās bites. Samiegojušās,
viegli trīsēdamas, tās riņķoja pāri pļavai un
sūrojās:
-Par agru, par agru...Nekur neredz ne-
viena ziediņa.
Pēkšņi viņas izdzirda klusos, tikko saklau-
sāmus zvanus un ieraudzīja ziediņus.
Bites lēni riņķoja ap ziediem, tad nolaidās
uz tiem. Sākās pavasara svētku mielasts.

Visas pļavas aiz upītes
Pilnas zīda pavedienu:
Zirneklītis sagšas auda
Mušiņām, māsiņām.

Kas tur spīd, kas tur viz
Viņā meža maliņā?
Tārpiņš vērpa zīda diegu
Zeltītā ratiņā.

Bitīt, tavu daiļu meitu
Rudajām actiņām:
Spīd actiņas tīru zeltu
Caur ozola lapiņām.

Dzimtā zeme.

Ai, cik krāšņa un bagāta ir Latvijas daba!
Paskaties, kāds plašums visapkārt! Tu redzi
jūru un mežus, purvus un tīrumus, upes un
ezerus, avotus un strautus. Tu redzi salas,
pussalas, pakalnus, piekalnītes un nokal-
nītes, tu redzi laukakmeņus un gliemež-
vākus. Tu dzirdi putnus dārzā un mežā, tu
dzirdi briežus taurējam un dzeguzi kūkojam.
Bagāta un krāsaina ir mūsu zeme visos
gadalaikos. Proti, tikai to saskatīt! Mācies šo
skasitumu un bagātību izteikt ar saviem
vārdiem, ar krāsām uz papīra, ar melodiju.
Un sargā savu zemi, nedari tai pāri! Dzimtā
zeme ir tavas mājas.

Kas kaitēja man dzīvot
Savā tēva zemītē?
Visapkārt ievas zied,
Vidū saule ritināja.

Skaista mana tēvu zeme
Par visām zemītēm:
Plaši lauki, zāli meži,
Zil(i)s jūras ūdentiņš.

Kalniņā rozes zied,
Lejiņā upe tek:
Kalnā kāpu pušķoties,
Lejiņā mazgāties.

Nedari citam to, kas pašam nepatīk.

Šuj ko šūdams, aizmet mezglu.

Ko dari, padari labi.

Labāk teikt īsi patiesību, nevis runāt
gari melus.

Kāds tavs draugs, tāds tu pats.

KO es daru, kad palieku viens.

Ko es daru, kad palieku viens?
Pētu griestus un sienas, uz zirnekli,
saskaitu visas svētku dienas un klausos, kā
dūmvadā vējš gaudo klusi...
Ko es daru, kad palieku viens?
Izeju dārzā un tēloju biti, pēc
tam tēloju vaboli un Mikimausu...
Netaupu bikses un uzrāpjos kokā,
un pilnā balsī kā cīrulis dziedu...
Jā, bet par ko tu domā, kad paliec viens?

Pele un varde.

Pele aizgāja pie vardes ciemā.
Varde to veda ūdenī sev līdzi. Pele gan pel-
dēja, bet, nebūdama laba un izveicīga pel-
dētāja, sāka grimt ūdenī un slīkt. Ar lielām
pūlēm tā nonāca krastā un iesaucās: „Es
nekad vairs neiešu ciemā pie svešiem. Ciemā
ir gan laba dzīve, bet mājā vēl labāka.”

Māte mani audzināja.
Kā liepiņu dārziņā,
Lai es augu smuidra, daiļa
Kā rozīte dārziņā.

Trīskārt Laima jostu joza
Apkārt manu augumiņu:
Audzi diža, stāvi godā,
Valkā zīļu vainadziņu.

Lulliņa, Una, Tita un Minka.

Ej peles ķert, Minka! Lec lakatā, Tita!
Jau pulkstens vakaram astoņus sita!
Un Edis lai žigli laukā skrej:
Tāds Una, kas kož, lai nu tumsā rej!
Ar Lulliņu kopā es gultiņā čuču;
Vēl mīļajai māmiņai vienu buču,
Tad tā, ka dūmi nāk reibinošs miedziņš.
Un sapnītī lido balts, balts sniedziņš.
Pa sniegu brien Una, Minka un Tita,
Kā pasakā Lulla tiek pavadīta.