nekustīgi mākoņi sēro
un lūžņu pilno pagalmu vēro
guļ konteineri guļ dēļu grēdas
guļ caurspīdīgas un plikas bēdas
vien cerībiņa ar uzsistu aci
pa stikliem staigā un taisa traci
es izeju ārā un viņa nāk iekšā
es aizveru acis kad viņa ir iekšā
lai nesprūk no manis un nedauza rūtis
viņai tikko sāk veidoties krūtis

Kustini manas dvēseles
Smokošos ūdeņus,
Laid pār mani
Varenu iespaidu zibšņus,
Lai izceļos laukā
No nāvīgi nīstās
Videjības!
Tev ir mīlestība,
Mīļotā tauta.
Ai, neslēp man ilgāk,
Kāda tā ir!
Vai viņa līdzinās
Verdošai rūdai,
Kas mutuļo augšup
Iz neizmērotiem
Bezdibeņiem,
Aizturot elpu
Tam, ko tā apņem?
Jeb vai tā ira
Kā dienvidus vēsma,
Kas lēnām tuvojas
Ar simtām ziedoņa smaržām
Un žužina saldā
Reibonī prātus?

Dodi man baudīt
šādu mīlestību,
Es atmaksāšu
Ar dziesmu liesmām,
Es atmaksāšu
Ar lakstīgalu skaņām!

Tev ir ienaids,
Maziņā tauta.
Atveri savus
Aizslēgtos zvēru krātus
Un rādi man niknos
Tīģeru kaķus!
Es viņus tēlošu,
Tā ka tev šaušalas
Pāries pār miesu.
Iz manām dziesmām
Rūks tev pretim
Viņu asinskārība,
Un tu jutīsi viņu kluso,
Lienošo gaitu.

Tev ir tikumi,
Tikumu tauta.
Ved mani turpu,
Kur tavas meitas
Un tavi dēli
Šķīstībā staigā,
Tērpušies drānās,
Kuru baltums
Žilbina acis
Kā jauna sniega sega
Spīdošā saulē.
Rādi man jaunekļu
Kuplo matu
Apņemtās pieres,
Aiz kurām vijas
Tiklas domas
Nesaraustītā virknē;
Rādi man jaunekles,
Kuru vaigus
Aiztikuse
Tikai nevainības
Lilijas lapa,

Kuru krūtis
Slepenībā
Skūpstījis vienīgi
Bālais un aukstais
Mēneša stars.
Kur ir patiesības,
Kur taisnības
Asiņainie, svētie liecinieki?
Pazemošos
Pie viņu kājām
Un, savai koklei
Uzvilkdams stīgas
No tīra zelta,
Slavas dziesmu
Tiem dziedāšu jaunu.

Tev ir netikumi,
Mana tauta.
Nostādi mani
Ceļa malā,
Kas noved uz tumsu
Un pazušanu,
Lai noskatos tavos
Kaislību saēstos
Grēciniekos.

Palaid mani garām
Cilvēkus velnus,
Kuriem uz pūstošās mēles
Nešķīstība,
Kuru kaistošās acīs
Gailestība,
Kuru dubļainās sirdīs
Negantība, zaimošana,
Kuru domas
Noziegumi,
Kuru pieres zīmētas
Ar Kaina zīmi,
Ar sirmgalvja tēva,
Ar mātes asinīm!
Atklāj man trumus,
Kuru smaka
Līdz debesīm smird,
Un viņu uzskats
Mani gāž ģībonī!
Hā, kā es tveršu,
Atjēdzies atkal,
Kokles vietā
Pastara bazūni!

Kā noziedznieks drebēs, Kā baltais grēcinieks
Kritīs uz vaiga,
Kad es tiem sludināšu
Par tiesu un sodu,
Kad viņus saukšu
Uz atgriešanos!

Kur ir tavs skaistums,
Mīļotā tauta?
Kādēļ tu viņu
Aizkar ar desmit
Necaurredzamām segām?
Es slāpstu pēc skaistuma.
Lieci jel krist
Biezajiem autiem,
Lai atdzeras reizi
Manas kārās acis!

Kā liegākais vējiņš
Mani pirksti tad aiztiks kokli,
Manas dziesmas vizēs
Kā libeļu spārni
Uz ūdens rozēm
Rāma ezera malā.

Kādi tev smiekli?
Iesim uz tirgu,
Kur augstu gaisā
Šūpojas virve
Un pa to soļo.
Joku taisītājs
raibos svārkos,
Un kur lejā traki
Un smalki, pārgalvīgi
Jautrība plosās.
Viņas troksnis
Sacels man sirdī
Līksmu atbalsi,
Un manas dziesmas
Smiesies un līgos.

No trokšņainā tirgus
Uz kluso istabu,
Kur prātnieks un pētnieks
Pie zaļas lampas,
Galvu atspiedis
Baltajā, šaurajā rokā,
Domā par cilvēces
Mūžīgām mīklām,
Par dzīvību, nāvi,
Un nogremdējas
Līdz visu lietu
Tumši noslēptiem
Pirmajiem pamatiem.
Steigsimies turpu!
Uz pirkstu galiem,
Lai netraucētu viņa domu
Noteiktā gājiena,
Tuvošos viņam
Un lūkošos viņam
Uzmanīgi un viegli
Pār pleciem uz rakstu
Apklātām lapām.
Un, ko vienatnē,
Grūti pūloties,
Viņš iz dziļākām
Domu raktuvēm
Gaismā būs cēlis:
Smagus, mirdzošus
Zelta klučus,
To es kausēšu
Savā kausētavā
Un kalšu, un dalīšu
Kā sīku naudu
Ļaužu starpā.

Un pēdīgi, pēdīgi
Veri man vaļā
Goda vārtus
Un laid mani iekšā
Tavas slavas telpās.
svinīgi soļošu
No viena spīdoša
Tēla uz otru,
Godbijīgi,
Ar tvīkstošiem vaigiem
Lasīšu tavas
Pagātnes stāstus.
Un viņu varenība
Sagrābs mani
Kā viesuļu vētra,
Un jūsmu vilnis
Pacels tevi līdz mākoņiem,
Kad dziedāšu,
Kad itin kā dzīvi,
Caur manu muti
Iz pīšļiem atpakaļ burti,
Tavu acu priekša
Sentēvi staigās!

Še mana roka,
ved mani, tauta,
Pa tavu tagadni
Un pagātni!
Rādi man sevi,
Lai sakust manas dvēseles
Smokošie ūdeņi
Un es dzīvi un dzīvāk
Sajūtu, ko redzu,
Un sajusto atkal
Tev skaidrā veidā
Atpakaļ dodu.
Tu kautrējies!
Tu novērsi vaigu?

Jā, mana tauta,
Es pazīstu tevi!
Tu esi maza,
Un tavi centieni
Un tavi mērķīši
Maziņi, maziņi,
Sīciņi ir.
Remdena ir tava
Mīlestība!

Tavs ienaids
Ir slābans bezzobis,
Kas tikai iz drošas slēptnes
met savus šautrus!
Tavi tikumi
Ir apvazāti-
Nedz balti, nedz melni!
Tavi netikumi
Ir mazas nerātnības!
Tavi patiesības
Un taisnības aizstāvji
Lokās kā meldri
Šurpu un turpu,
Lūkojot iztapt
Dienas vajadzībiņām.
Tev skaistuma nav,
Bet veselīgs kuņģis
Un apskaužams miegs.
Tavi jokotāji
Iet smagus, neveiklus soļus,
Tie smieklu vietā
Modina skumjas,
Un troksnis, kas reizēm
Tavā tirgū ir dzirdams,
Tas ceļas aiz lamāšanās.
Tavi prātnieki un pētnieki
Vēl nedzimuši,
Vari tik lepoties
Ar augstas gudrības
Mācītiem vīriem.
Un tavās slavas telpās,
Kas tur gan redzams?
Septiņu simtgadu
verdzības važas.

Visur, visur
Ar mietu pilsoņu
Smieklīgo nopietnību
Tu eji un ieturi
Zelta vidus ceļu!
Pa to gan labprāt
Staigā pa pulkiem
Modīgi ģērbušies
Bodes zeļļi
Ar spodrām gardibenēm
Mākslīgi krūzotās galvās;
Un vecas jumpravas
Ar viltotām krūtīm
un viltotām rozēm uz vaigiem;

Godīgi tēvi,
Kas glāzi alus
Un glāzi šņabja
-Ne vairāk, ne mazāk-
Omulīgi mēdz iedzert.
Un mātes,
Kas skatās uz labo
Un kreiso pusi
Pēc meitiņām derīgiem vīriem –
Un liela ganība citu.
Bet dzejniekam nemīl
Zelta vidus lielceļš,
Tas neiet
Ar daudzpardauzdiem,
Tas nogriežas savrup.

Bet tu, bet tu!
Tu aizžogo visas
Neiemītās tekas,
Kas noved kalnā
Uz spirgtāku gaisu.

Nežēlīgi
Tu velc viņu līdzi
Pa ikdienas putekļiem
Un spied viņu rādīt
Atkal un atkal
Tev tavu nespodro
Bezkrāsas bildi.
Lāsts par mani,
Ka manim jāir
Dzīvam spogulim,
Kurā atspīd
Tikai nediža
Videjība!
Lāsts manai vājībai!
Cik reižu, cik reižu
Dusmās un īgnumā
Neesmu nemetis kokli,
Domādams domas:
Kaut es tevis
Vairs nemīlētu!
Sarautas būtu
Tad saites ar tevi,
Brīvs tad es būtu,
Tauta, no tevis!