Mūsu labie vai ļaunie darbi nepārtraukti mums seko kā ēnas. Visvairāk ir nepieciešama mīlestības pilna sirds. Jums jāuztver citi cilvēki, kā vīrs uztver savu vienīgo dēlu. Neapspiediet tos, neiznīciniet tos; modri vērojiet katru viņu ķermeņa locekli, atmetiet netikumīgas mācības un ejiet pa taisno ceļu. Neceliet sevi, pazemojot citus, bet mieriniet un dāvājiet draudzību tiem, kas cieš. Nešaubieties par ķēnišķo cieņu, bet arī neklausieties glaimotāju lišķīgās mēlēs.

Nav nekāda labuma sevi mērdēt askēzē, bet meditējiet par Budu un izvērtējiet tā tikumīgo likumu. No visām pusēm mūs ietver dzimšanas, vecumu, slimību un nāves akmeņi, un, vienīgi apdomājot un sekojot patiesības likumam, mēs varam izbēgt no šī skumju krāvuma. Kāds gan labums ir praktizēt netaisnību?

Bija kāds brālis, kura sirdi māca šaubas. Viņš cēlās kājās un, sasitis plaukstas, lūdza: „Vai es drīkstu uzdot jautājumu?” Saņēmis atļauju, viņš runāja šādi:
„Buda māca, ka visas formas ir pārejošas, ka visas formas ir pakļautas skumjām, ka visām formām trūkst patības. Tad kā gan ir iespējama nirvāna, mūžīgās svētlaimes stāvoklis?”
Un Svētīgais uz to sniedza šādu svinīgu atbildi: „Ak, mūki, pastāv stāvoklis, kurā nav nedz zemes, nedz ūdens, nedz karstuma, nedz gaisa; nav arī telpas bezgalības un apziņas bezgalības, nedz tukšuma, nedz uztveres vai nespējas uztvert; nav ne šīs pasaules, ne viņpasaules, ne Saules un Mēness. Tas ir neradītais stāvoklis. Un to, ak, mūki, es dēvēju nedz par nākšanu, nedz iešanu, nedz arī stāvēšanu. Es to nesaucu arī ne par nāvi, ne dzimšanu. Tajā nav stabilitātes vai izmaiņu; tā ir mūžība, kas nedz sākas, nedz beidzas. Un tajā ir visu bēdu beigas.

Un Svētīgais uzrunāja bhikšu un pastāstīja tam stāstu par ilgdzīvotāju princi Dighavu. Viņš sacīja: „Sensenos laikos Benaresā dzīvoja spēcīgs valdnieks, kuru sauca Brahmadata no Kāšī. Un viņš devās karā pret Dighiti, daudzcietušo Košalas valdniek, jo viņš domāja, ka Košalas karaļvalsts ir maza un Dighiti nespēs turēties pretī armijai. Un Dighiti, redzēdams, ka pretošanās ir neiespējama, bēga, pamezdams savu mazo karaļvalsti Brahmadatas rokās, bet pēc daudziem klejojumiem viņš beidzot ieradās Beneresā un dzīvoja kopā ar savu dzīvesbiedri podnieka namā ārpus pilsētas.

Karaliene viņam dzemdēja dēlu, un viņi to nosauca par Dighavu. Kad Dighavu izauga, karalis pie sevis nodomāja: „Valdnieks Brahmadata mums nodarīja lielu ļaunumu un nu baidās mūsu atriebes. Viņš mēģinās mūs nogalināt. Ja viņš mūs atradīs, tad noslepkavos mūs visus trīs.” Valdnieks aizsūtīja prom savu dēlu, un Dighavu, saņēmis labu izglītību no tēva, uzcītīgi apguva visas mākslas, kļūdams ļoti prasmīgs un gudrs.

Tajā laikā Benaresā dzīvoja valdnieka Dighiti bārddzinis. Tas ieraudzīja valdnieku, savu bijušo pavēlnieku, un, pēc dabas būdams mantrausīgs, nodeva viņu valdniekam Brahmadatam. Kad Brahmadata, Kāšī valdnieks, padzirdēja, ka Košalas aizbēgušais valdnieks ar savu sievu, nevienam nezinot, nomaskējušies klusi dzīvoja podnieka namā, pavēlēja, lai viņus sasien un soda ar nāvi. Un uzraugs, kam tika dota šī pavēle, apcietināja valdnieku Dighiti un aizveda uz nāvessoda izpildes vietu.

Patiesi, ķermenis ir nešķīstības pilns, un tā beigas ir kapenēs, jo tas nav mūžīgs un tam ir lemts izšķīst elementos. Taču, būdams karmas uztvērējs, tas atrodas mūsu varā, un mēs varam to pārvērst par patiesības, nevis ļaunuma ieroci. Nav labi nodoties ķermeniskiem priekiem, bet nav labi arī atstāt novārtā mūsu ķermeniskās vajadzības un nepilnībām virsū sakraut netīrību. Lampa, kas nav notīrīta un nav uzpildīta ar eļļu, apdzisīs, bet neaprūpēts, nemazgāts un ar gandarīšanu novārdzināts ķermenis nebūs piemērots patiesības gaismas uztvērējs. Izturieties pret ķermeni tā, it kā jūs apkoptu brūci, kas jums rūp, bet kam jūs neesat pieķēries. Bargi noteikumi nevedīs mācekļus pa vidusceļu. Protams, nevienu nedrīkst aizkavēt ievērot stingrākus noteikumus, ja šis cilvēks uzskata, ka ir tam piemērots, taču tos nevar nevienam uzspiest, jo tie nav nepieciešami.

Dzīve ir mirklis,
un dzīvošana ir miršana.
Tieši tāpat kā kaujas rati ripo, griežoties
ap savu asi, bet atpūšoties tie balstās
uz ass, tāpat dzīvas būtnes dzīve ilgst
vienas domas garumā. Tiklīdz šī doma
ir beigusies, arī eksistence ir cauri.
Kā ir teikts: „Domu pagājušā mirkļa
eksistence ir dzīvojusi, taču tā vairs
nedzīvo un arī nedzīvos. Nākotnes domas
eksistence dzīvas, taču tā vēl nav dzīvojusi
un arī nedzīvo tagad. Pašreizējā domu
mirkļa eksistence dzīvo, taču tā nav
dzīvojusi un nedzīvos nākotnē.

Paši dievi apskauž tā svētlaimi,
kurš ir izbēdzis kaislības plūdiem
un ir izkāpis nirvānas krastos.
Viņa sirds ir attīrīta no visām
nešķīstībām un brīva no ilūzijām.
Viņš ir kā lotoss, kas aug zem ūdens,
taču tā ziedlapām nepieķeras
ne niecīgākā ūdens lāse.
Cilvēks, kurš iet pa cildeno ceļu,
dzīvo pasaulē, taču viņa sirdi
nepiesārņo pasaulīgas vēlmes.

Atnāca kāds vīrs un teica:
„Mana sirds ir nemierīga un
satraukta, jo es redzu cilvēkus
mirstam. Es neuztraucos par citiem,
es drebu par sevi. Palīdzi man,
dziedini mani no šīm bailēm!”
Un dzejnieks atbildēja:
„Palīdzība pienākas tam,
kurš jūt līdzi citiem, taču, kamēr
cilvēks pieķeras vienīgi savam „es”,
palīdzības nav. Grūtības pārbauda
cilvēka dvēseli un māca tai
tikumību un žēlsirdību. Kā tu spēj
redzēt šīs skumjas, kas ir ap tevi,
un joprojām būt egoisma pilns?
Vai tad tu, redzot savus brāļus,
māsas un draugus ciešam,
nespēj aizmirst savas nožēlojamās
vēlmes un savas sirds kārības?”

Mācekļi, slepenība
raksturo trīs lietas:
mīlas sakarus,
priesteru gudrību
un novirzīšanos no patiesības ceļa.
Iemīlējušās sievietes, ak, mācekļi,
meklē slepenību un izvairās no
sabiedrības; priesteri, kas apgalvo,
ka ir saņēmuši īpašu atklāsmi,
ak, mācekļi, tiecas pēc slepenības
un vairās no sabiedrības; un visi,
kas nomaldās no patiesības ceļa,
ak, mācekļi, meklē slepenību
un vairās no sabiedrības.

Trīs lietas, ak, mācekļi,
mirdz pasaules priekšā
un nav apslēpjamas.
Kas ir šīs trīs lietas?
Mēness, ak, mācekļi, apgaismo pasauli
un nevar tikt apslēpts;
Saule, ak, mācekļi, apspīd pasauli
un nevar tikt ap-slēpta; un tathagatas
pasludinātā patiesība apgaismo pasauli
un nevar tikt apslēpta. Šīs trīs lietas,
ak, mācekļi, izgaismo pasauli
un nevar tikt apslēptas.
Un tajās nav slepenības.

Dzīvo radību darbību sabojā desmit lietas, un, izvairoties no šīm desmit lietām, darbība kļūst laba. Tie ir trīs mūsu ķermeņa ļaunumi, četri valodas ļaunumi un trīs prāta ļaunumi.
Ķermeņa ļaunumi ir slepkavība, zādzība un laulības pārkāpšana; valodas ļaunumi ir meli, neslaves celšana, zākāšanu un tenkas; prāta ļaunumi ir alkatība, naids un maldi.
Es vēlu jums izvairīties no desmit ļaunumiem.
1. Nenogaliniet, bet cieniet dzīvību.
2. Nezodziet un nelaupiet, bet palīdziet ikvienam būt par sava darba augļu saimnieku.
3. Atturieties no nešķīstības un dzīvojiet šķīsti.
4. Nemelojiet, bet esiet godīgi. Sakiet patiesību uzmanīgi, bezbailīgi un ar mīlestību.
5. Neizgudrojiet ļaunas tenkas, nedz arī izplatiet tās. Neizraisiet strīdu, bet centieties saskatīt savu biedru labās īpašības, lai jūs varētu no visas sirds aizstāvēt tos pret viņu ienaidniekiem.
6. Nelamājieties, bet runājiet piedienīgi un ar cieņu.
7. Netērējiet laiku tenkām, bet runājiet ar mērķi vai arī klusējiet.
8. Neiekārojiet un neskaudiet, bet priecājieties par citu cilvēku panākumiem.
9. Attīriet sirdi no ļaunuma un nelolojiet naidu pat pret ienaidniekiem; dāvājiet visām dzīvām būtnēm labestību.
10. Atbrīvojiet prātu no nezināšanas un dedzīgi tiecieties iepazīt patiesību, sevišķi tajā jomā, kas jums ir nepieciešama, un nekļūstiet par upuri nedz skepsei, nedz maldiem. Skepse jūs padarīs vienaldzīgu, bet maldi jūs novedīs neceļos, un jūs neatradīsiet cildeno ceļu, kas ved pretī mūžīgai dzīvei.

Sludinātājam jābūt enerģijas un uzmundrinošu cerību pārpilnam; viņš nedrīkst būt paguris un izmisis naudas dēļ. Sludinātājam jābūt kā cilvēkam, kurš meklē ūdeni un rok pat neauglīgā zemē. Kamēr viņš redz, ka smiltis ir sausas un baltas, viņš zina, ka līdz ūdenim vēl ir tālu. Taču viņš nepadodas un neuzskata darbu par bezcerīgu. Viņam ir jāatrok sausās smiltis, lai varētu rakties dziļāk. Un bieži vien ir tā: jo dziļāk viņam jārok, jo vēsāks, tīrāks un atspirdzinošāks ir ūdens. Kad pēc rakšanā aizvadītā laika viņš ierauga, ka smiltis kļūst mitras, viņš to uztver kā zīmi, ka tuvumā ir ūdens. Kamēr cilvēki neklausās patiesības vārdos, sludinātājs zina, ka viņam jārok vēl dziļāk viņu sirdīs, bet, tiklīdz cilvēki sāk pievērst uzmanību viņa teiktajam, viņš zina, ka viņi drīz sasniegs apgaismību.

Ja cilvēks pats sev ir dārgs, tad lai viņš sevi uzmanīgi pavēro; patiesība sargā to, kas sevi sargā. Ja cilvēks pats cenšas būt tāds, kādiem viņš māca būt citiem, tad, pats būdams pakļauts, viņš var pakļaut. Ja kaujā kāds tūkstošiem reižu uzveic tūkstošiem vīru, bet otrs uzveic sevi, tad otrais ir dižākais no abiem iekarotājiem. Tie ir muļķu - vai tie ir parastie cilvēki vai garīdzniecības pārstāvji - paradumi uzskatīt, ka tas ir paveikts paša spēkiem. ''Lai pārējie ir man pakļauti. Un šajā vai citā notikumā man jāuzņemas izšķirošā loma.'' Muļķiem nerūp pildāmie pienākumi vai sasniedzamie mērķi, jo viņi domā vienīgi par sevi. It viss kalpo par viņu tukšuma pjedestālu.