STAICELIENE

„es klusēju par visu to
kad ragu lopi mājās ies
es ķīlas nevaru tev dot
bet klusēšu par visu to
no acīm riņķi atkāpsies”

kad ragu lopi mājās ies
un dzērājs tālu miglā kliegs
„jo tu man esi pieskāries
kas tālāk būs lai izlemj dievs
viss redzams nāks kad kritīs
sniegs

„es ķīlas nevaru tev dot
un vai maz nopietni tu prasi”
skrien simbols spārnus vēzējot
nē tas ir krauklis atvaino
„ja būtu brīva dotu pasi”
„bet klusēšu par visu to
kā visas mazas upes klus”
„kam asais dūms tu acīs kod
nu ko man tava dzīve dod”
un lapiņa pār upi dus

no acīm riņķi atkāpsies
„es esmu upe laipa kleita
tu pēdējais kas pāri ies”
kā lazdas zars tev pakļausies
šī mazā nelaimīgā meita

ēna paklanījās
un gāja
aiz ēnas aizvērās durvis

uz grīdas stāvēja
viegliņš un zils
neaizmirstuļu kurvis

tūkstoši mazu
tūkstoši zilu
tūkstoši zilu ziediņu

ja man tas viss ir jāpieredz
kāpēc es vispār piedzimu

Nokalst koks. Aizbirst aka.
Smiltis apber gadsimtu pēdas.
Kā rudens lapas tumši laika ūdeņi
Projām mūs nes…

Paldies tev, māt, par tavām mīļām rokām,
Par silto pagalvi, ko tu man klāji,
Paldies tev, māt, par tavām stiprām rokām,
Par vārdiem labajiem, ar kuriem modināji.

Par tavu smaidu, tavu glāstu,
Par sauli, ko es ceļā saticis,
Par visu tavu dzīves stāstu
Tev šodien pateicos, tev pateicos!

Ar pēdējo dzīvības dvesmu
Vēl pasaulei teikšu
Vienu vienīgu vārdu:
Esmu.
Es esmu.
Un, ja būšu bijis
Cilvēks,
Cilvēks visu mūžu,
Tad mūžam
Starp cilvēkiem būšu.

Kad saule riet un meži klusē,
Kad saule mostas rīta pusē,
Cik skaisti! To man nesakiet,
Man pašam sirdī skaistums šis –
Es esmu dzīvojis.

Paliks atmiņu kāši,
Atspulgi no nebeidzamajiem darbiem,
No mirkļiem prieka pilniem
Un no mirkļiem skarbiem.

Mūžs – tās ir ilgas, mīla un pienākums,
Ne vien tas, kas ir bijis,
Bet arī tas, kas vēl paliek pēc mums.

Mēs, tavi draugi, atkal kopā esam,
Bet tevi tāla gaita projām sauc;
Tev rudens ziedus pēdējos mes nesam,
Nekad nav bijis ziedu tev tik daudz…

Tālumā aiziedams,
Tu atstāj mums savu tuvumu,
Savu veikumu, guvumu.

Nebūtībā aiziedams,
Tu atstāj mums skaidro būtību,
Avota lāses jūtību,
Liesmas degsmi, savu sūtību.

Kamēr vien tālāk mūsu dienas ies,
Tavs mūžs mūsu gaitai atsauksies.

Viss jau reiz zūd gaist,
Atstājos sniegiem aizvilktu sliedi.
No visa, kas bijis labs un skaists,
Paliek vien ziedi…

Nogurst dzelzs un nogurst tērauds,
Kāpu priede vētrā aizlūst,
Nepielūdzamo sirds aizlūdz
Tad, kad sauli aizklāj sērauts.

Vēl šur tur virši zied,
Bet mums ir projām jāaiziet.
Ar dziesmiņu par viršiem ziliem
Mums jāaiziet uz citiem siliem.