Liepu lapa

Saņem, mīļais, manu roku ciešāk
Un pa liepu lapu laipu ved!
Es tev nešauboties līdzi iešu,
Kaut visapkārt zibens blāzmu met.

Saņem, mīļais, manu roku ciešāk,
Liepu laipa mums zem kājām zied,
Un caur trejdeviņiem liesmu lokiem
Mums pa to liek mīlestība iet.

Mīla, mirdzinošā mīla, manas jaunības gods, mana vecuma spieķis...

Ja kaut tik vienu sirdi
Spēj gadu gaitā gūt,
Ir vērts iet visu mūžu,
Lai cik tas būtu grūt'.

Mīlestības aritmētikā viens plus viens ir pilnīgi viss, bet viens mīnus viens nav nekas.

Mīlu tevi tāpēc, ka tu vairāk, nekā to spētu jebkura ticība, esi mudinājis mani kļūt labai un ka tu esi paveicis vairāk nekā jebkurš varbūtējs liktenis, lai padarītu mani laimīgu.

Paliek mēmums. Paliek dīvains maigums.
Ne tas kaut ko grib, ne kaut ko prasa.
Klusē zieds un naktij pagriež vaigu,
Klusējošām lāsēm izkrīt rasa.

Ejot pie altāra, manā sirdī nebija ne mazāko raižu.
Es jutos ļoti laimīga. Ikviena sapnis ir atrast cilvēku, kuru mīli un kurš mīl tevi.

Tas ir brīnišķīgi, ka vīram un sievai kopā jāattīstās un atkal jāiemīlas. Tā ir laulības īstenā būtība - palīdzēt viens otram visā pilnībā būt cilvēkiem, pastāvīgām un atbildīgām būtnēm, kuras nebēg no dzīves.

Debesīs sastindzis sāpīgs vaibsts.
Tā nav rēta, mīļais, bet rota.
Vieta, kur satiku tevi es,
Būs mūžīgi apskaidrota.

Sāpīgais vaibsts debesīs,
Drīz vējš aizskalos projām,
Vienalga, mēs paliksim vietā tai,
Kur abi salapojām.

Mīlestība izpaužas tā, ka divas vientulības saskaras, pasargā un ciena viena otru.

Dzīve ir gaismas un mīlestības svētki.

Es savu mūžu svinēšu tāpēc,
Ka caur visu uz mani tu runā...

KAD SAULE AIZIET

Kad saule no mums novēršas,
Palēnām izbalojot,
Mēs viens pie otra tveramies.
Un putni aizlidoja.
Mēs palikām, mēs palikām
Ar tevi divatā,
Tu, mīļotā, tu, mīļotā,
Tu mana vienīgā.

Pa baltai cirtai ievīties
Jau tavos matos lūko
No putniem aizlidojušiem
Pa kādai baltai pūkai.
Jau arī manos matos sniegs,
Un nekūst it nemaz.
Bet man kā senāk citas nav
Par tevi labākas.

Gan putni atpakaļ būs drīz
Ar pavasara krāsām,
Bet mūsu matos krāsas šīs
Nekad vairs neielāsos.
Un saulei uzsmaidīsim mēs
Ar skumjām neslēptām.
Tu, mīļotā, tu, mīļotā,
Tu mana vienīgā.

Sāpīgais prieks

Mīļā,
kad rokām vēsām
saglaud tu matus, kur sniegs,
esam, kur nokļūt reiz lēsām:
dzīve ir sāpīgs prieks.

Noziegums būtu to aizmest,
drīzāk lai nāk mūža miegs;
dzīve ir nepelnīts laimests,
dzīve ir sāpīgs prieks.

Ja tikai pienākums rūgtais
biežāk un biežāk vairs trieks, -
dzīrēs ikviens te ir lūgtais.
Dzīve ir sāpīgs prieks.

Mīļā,
lai paliek vien dienu
ritums caur nedienām spriegs!
Nepelsim mirkli nevienu:
dzīve ir sāpīgs prieks.

Pienākumu pildīšana bez mīlestības pazemo, bet mīlestība bez pienākuma ir vēja zieds.