Manas sirds mīlulis

Ar zaļiem spārniem
Pavalganiem,
Ar vijolīšu
Zilvainadziņu
Sprogainos, zeltainos matos,
Ar pieneņu kātu
Kaparkrāsainām važām
Ap sārto kaklu,
Ap sārtajām krūtīm un gurniem:
Tā viņš man atnāk,
Manas sirds mīlulis,
Ziedoņa zeņķis!
Un viņš man noglauž
Pieri un vaigus
Ar ķezberu zaru,
Pilnu baltbaltu ziedu,
Un ber man tos matos
Kā vizošas pērslas.
Man nodreb sirds.
Un viņš man pamāj
Ar zvaigžņu acīm, -
Man nodreb sirds.
Es smaidu,
Un līksmības asaras
Man sakāpj acīs.
Bet viņš! – ņem važas
No gurniem, no kakla
Un kaļ mani tajās
Bez žēlastības!
Un smejas, kā vienīgi viņš,
Šis skūpstāmais pārgalvis,
Smejas, un saka: - Arē,
Nu esmu klāt
Pinkstuļus rāt!-
Un tad viņš, maigi
Uzlikdams roku
Uz kreisā pleca,
Tver savu mīļāko kavēkli,
Pelēko cīruli,
Un met to pret zelta
Māmiņu sauli:
Lirilī!

Mans rožu krūms

Mans rožu krūms, slinks rožu krūms,
Kaut dārza vidū tam vieta.
Kad jasmīni jau smaržoja,
Tas tikai vēl pumpurus rieta.

Bet silta nakts, bet viņa nakts,
Tā zināja, ko tā man iedos:
Kad šorīt uz lieveņa izgāju,
Krūms stāvēja pilnos ziedos.

Un sirds nu sauc, un sirds nu sauc:
Tu – atstāj savu akmeņa māju
Un manā zaļā dārzā šmauc,
Lai tevi ar savām rozītēm,
Sarkanām rozītēm apmētāju!

Vasaras nakts

Mākonīts, kas sarkans vakaros dega,
Nobālējis, un krēslas pelēkā sega –
Gravās gulējuse pie spokainām ēnām –
Attinas lēnām.

Dusēt laidušies putnu trokšņainie bari.
Klusām kā sapņos līgojas koku zari,
Tikai pļavā, kur migla viļņo jau bieza,
Dzirdama grieza.


Dzirdams, kā strauta ūdens pār zvirgzdiem veļas.
Svēti aiz bērzu galotnēm mēnesis ceļas,
Tērpdams birzi un pakalni sudrabotā,
Mirdzošā rotā.

Brīnišķīgais skats! Cik burvīgi skaistas
Rasas pērles uz zāles, pie smilgām laistās!
Smarža nakts vijolēm izplūst jo salda...
Miers visur valda.

Miers! No miera eņģeļa baltās rokas
Remdē karstās ilgas un sēras, un mokas.
Miera nesēji! Iz tava kausa jel dzirdi
Ar’ manu sirdi!

Mazās Martas dziesma

Māmiņ, mīļo māmiņīti,
Nāc un paskaties tu ar:
Dārzā pirmo vijolīti
Uzplaukušu redzēt var.

Pašā vidū tai no zelta
Tāda maza, maza sirds
Un, no rīta rasas smelta,
Virsū skaista zīle mirdz.

Kam to vijolīti plūksim,
Kam to spraudīsim pie krūts?
Jeb vai biti ciemā lūgsim,
lai tā jaunu medu sūc?

Pienenītes

Pienenītes, pienenītes
Sēd uz zaļas pakalnītes,
Iet garām mīļā saule,
Dod viņām laburītu.

Pienenītes, pienenītes,
Mums tā skaisti radoties –
Visa esmu tīra zelta,
Jums zeltīti lindraciņi.

Nesapratne

Abas nodegušās rokas
Sev pār galvu pārlikuse,
Atspiedusēs dižozolā,
Vasariņa stāv un brīnās.

Tik daudz siltas zelta saules,
Tik daudz puķu zāļu pļavā,
Tik daudz ogu bērzu birzē,
Tik daudz dzismu debess zilgmē –

Un tak tur starp zaļām ēnām
Viena maza, bāla meiča
Neredz savas draudzenītes,
Sēd un skaita asariņas!

Rudenis

Sen ziemelis lazdu krūmus tukšus šķina,
Pa gaisu garās rindās dzērves klaigā,
Un apses raibās sveces aizdedzina,
Kad skumjas svinīgi pa mežu staigā.

Pagalam dzīres, beigta veltīšana,
Vairs nesauc spēlmaņi uz baudu saldu!
Un lielā devēja teic viesiem: gana!
Un lēnu roku nokopj kāzu galdu.

Es šinīs dzīrēs arī ielūgts biju,
Bet paklupu pie sliekšņa, iedams iekšā,
Un visu prieka laiku pavadīju
Kā Lācars vārgdams tikai durvju priekšā.

Bet nu šī cerība man nedod vaļu:
Būs izklīduse lielā viesu saime,
Tad zelta āboļus kā manu daļu
Man smaidīdama pasniegs baltā laime.