Man sirds kā pumpurs,
Tā saule tu.
Kad mani skūpsti,
Tad uzziedu.

Man sirds kā gliemez's,
Tā pērle tu;
Ar tev' ir viss man,
Viens nederu.

Nav vienas dzīves tevī,
Nav vienas dvēseles:
No zemes, no puķēm un putniem
Tu kaut ko sevī nes.

Ieraugot mani,
Tu iespurkšķi krastā
Un slēpies pie putniem.
Bet, kad ceriņi nozied,
Tu atver acis,
Zilas, silstošas acis,
Un baltas, drošas kājas
Atnes man tevi.

Es tevi mīlēt mīlot mīlēšu,
Kā efejs zaļš pret sauli spīgo,
Un smaidīdams tev pretī iziešu,
Lai mūsu sirdis priekā līgo.

Es tevi mīlēt mīlot mīlēšu,
Un priekā starojošs un vēss, un stalts
Es tavā mīlā sevi gremdēšu,
Kā debess zilgmē nogrimst mākonis balts.
Es tevi mīlēt mīlot mīlēšu,
Un savas domas it kā baltas kaijas
Pret debesīm es augšup laidīšu
Kā ābeļzaru ziedu pilnas aijas.

Jo mīla brīnum brīnišķa -
Nekā, nekā tai nevajag
Un dara visu, visu.

Uz tevi, uz tevi šās puķes iet,
Uz tevi šās ziedošās domas -
Sirds saule tevī lai nenoriet!
Sirds saule tevī lai nenoriet,
To lūdz manas gaišās domas,
Tev vēlu mirdzošās debesis,
Tev zaļos kalnus un lejas -
Lai tavās acīs šis vēlējums viss!
Lai tavās acīs šis vēlējums viss
Kā daļa no mūžīgās dzejas.

Kā zagšus, tik lēnām, tik klusītiņām,
Tā pašam nemanoti
Pret tevi iedegusies sirds
Un kvēlo nu ļoti, ļoti.

Lietiņš.

Mirdz pavasara lietiņš
Kā viegls zelta sietiņš.
Kas gan no viņa bijās?
Viss tinas pērļu dzijās.
Lai rasina, cik tīkas!
Ceļ asni galvas līkas.
No visām zemes spraugām
Var redzēt zāli augam.

Lietus pilīte.

Krīt no pašas debess droša
pilīte –
ietrīsas uz lapas spoža
zīlīte,
lejup krīt no koka lapas
zīlīte,
un kļūst slapja, slapja, slapja
pīlīte.
Pē-pē- pēkšņi sadusmojas
pīlīte:
-Ko tu manu spalu bojā,
pilīte? –
Jautri garām skrejot, rājas
zīlīte:
-Šodien visiem jāmazgājas,
mīlīte.

Putnu balsis.

-Krā, krā...- ķerc vārnas kokos. – Laiks
ir ziemai iet prom.
-Ki-ke-ri-gā! Upē iet ledus...- gailis
paziņo.
-Dzīvs, dzīvs...- čivina zvirbulis. – Es
ziemu nenosalu.
Atlaižas strazdi un iesvilpjas:
-Kā pavadījāt ziemu, kā labi gāja?
-Kā jau arvien, - kovārņi atbild.
-Krā, krā, urrā-ā! – ķērc vārnas. – Ziemai
beigas!

Dzērves jau atlidojušas.

-Trū-rū-rū! Trū-rū-rū! – dzērves klaigā.
Tās nometas sūneklī un izgludina ceļā
izspūrušās spalvas. Tad tās nostājas aplī un
uzsāk deju.
Dzērves vēdina spārnus, cilā kājas un
aicina vienu dzērvi apļa vidū. Tā paceļ
spārnus, piesit kāju, pēc tam arvien straujāk
iekaist dejas priekā..
Kad putni beidz deju, atskan dzērvju pa-
vasara taures:
-Tru-ru-rū! Tru-ru-rū!

Vizbulēns.

Kur mežam ziemas miegs
nav lāgā izgulēts,
ir šorīt piedzimis
mazs, priecīgs vizbulēns.
Viņš runāt nemāk vēl,
vien acis mirkšķina,
ar šikām saknelēm
pa smiltīm šķirkšķina.
Neko tam neprasi,
neko tam nesaki,
jo viņš mūs pirmais redz,
mēs – viņa vecāki.

Zelta zvaigznītes.

Dienvidu piegāzē mirguļo zelta zvaigznī-
tes.
-Zvaigznītes taču parasti pie debesīm
spīd, - brīnos.
-Taisnība. Es nemaz neesmu zvaigzne,
esmu māllēpes zieds.

Labais vēja darbs.

Pavasara vējš kā nebēdnis ložņāja pa
lazdāju, Brīdi pa brīdim tas iesvilpās un lēca
no zara un zaru. Vējš plucināja pūkainos
ziedu karulīšus.
Zeltaini puteklīši pavizēja gaisā kā viegla
migliņa. Tā nolija pāri lazdām līdz to pa-
zarēm.
Lazdas paklanījās vējam un pateicās par
labi paveikto darbu.

Klausījos, brīnījos,
Kas aiz kalna gavilēja:
Lieldieniņa braukšus
brauca,
Asnus veda vezumā.

Nāc nākdama, Liela
diena,
Visi bērni tevi gaida,
Visi bērni tevi gaida,
Aiz vārtiem sasēduši.

Ēd, vistiņa, kviešu
graudus,
Dēj oliņas Lieldienām;
Daudz bij manu
bāleliņu,
Baltu olu ēdājiņu.

Ai, brāliņi, Liela diena,
Kur kārsim šūpulīti”?
Aiz upītes kalniņā,
Div sidraba ozolos.

Lielas dienas rītiņā
Agri gāju šūpoties,
Lai redzēju koku galus
Zelta sauli margojam.

Ai, odiņi, masalīši,
Neēdiet šovasar:
Jau es gana šūpojos
Visas trejas Lieldieniņas.