Dvēseļu valoda

Pie tavām krūtīm ļauj man dusēt,
Ap mani savas rokas skauj,
Liec tavām mīļām lūpām klusēt,
Tik sajust vien šo brīdi ļauj.

Lai mūsu dvēseles sarunājas
Un teic, kas neizsakāms ir,
Lai aizmirstības plīvurs klājas
Pār mums, no pasaules mūs šķir.

Lai mani tu, es tevi maldu,
Ka abi izredzēti mēs
Tā kopā sapņot sapni saldu,
Kas mūžam, mūžam pastāvēs.

Pagalmam

Es atkal staigāju pie taviem sāniem,
Vienvienīgā, pie taviem sāniem
Kā senos laikos,
Kā senos, senos laikos.
Tu roku liki manā karstā rokā-
Te pulkstens trakšķēdams sita.
Es pamodos no saviem sapņu māņiem,
Un sāpīgi prātā man krita:
Tu tāļu, tāļu.
Un ārā gar logu spēji
Gaudoja, gaudoja vēji.

Mijkrēslī

Vai tur ārā kas nečabēja?
Klau, vai nenodrebēja logs?
Likās, it kā kas garām skrēja,
Jeb vai tik vējā locījās žogs?

Sēdu un raugos krēslā, un gaidu,
Lēnām ar žēlumu pildās man krūts.
Dzirdu es vai tikai sajūtu vaidu:
Laimiņa klauvēja nupat pie rūts!

Kaut jel pretī tu viņai staidzies,
Tevi tā uzcerējuse bij!
Tukšā svētais brītiņš nu beidzies,
Jau ar citu tā gredzeniem mij.

Skice

Sētas pusē
Pie šaura loga
Meitene šūda
Naigi, naigi.

Klaigā ārā
Aiz pilsētas mūriem,
Mežos, kalnos,
Pārgalvis ziedons.

Iet gar logu
Sētas puisis,
Garš un specīgs,
Un skaists, un skaists.

Sveicina skuķi
Šodien jau trešu
Ceturtu reizi,
Nostājas logā.

„Nu, kā veicas?
Vai līdz svētdienai
Pabeigsi darbu?
Izbrauksim?”-„ Brauksim!”

Uzmet viņš rozi
Ar zaļu lapu
Uz baltā zīda,
Svilpodams aiziet.

Čaukst uz žvīgo
Spīdošais audums,
Smaržo roze
Saldi, saldi.

Svētdienas saule!
Putnu gaviles!
Zaļsamta druvas,
Ziedi, ziedi!

Balsnēji bērzi!
Ezera mala!
Divvientulība!
Skūpsti.

... Šūn pie loga
Meitene naigi,
Čaukst zīda gabals
Klusi, klusi.

Slauka sētu
Skaistais puisis,
Ieslauka mēslos
Vītošu rozi.

Iet gar logu,
Paceļ cepuri,
Smīn ļempīgi un vaicā:
„Na, kā sviežās?”

Pērn un šogad

Gadu atpakaļ
Netīši gāju
Puķaino peku,
Kura gar bērziem,
Kura gar pļavu
Upītei pāri
Aizlocījās.

Redzu uz laipas
Meiteni stāvam.
Viena tai roka
Viegli uz margas,
Otra tur divus
Zilganus ziedus.
Saulīte spīd.

Pacēlu cepuri,
Meitene sarka,
Slīdēja ziedi
Viņai iz rokas...

Smaržoja bērzi,
Čaloja upīte-
Drebēja sirds.

Tagad nu tīši
Puķaino teku
Pamazām eju:
Laipiņa tukša...
Smaržo tik atauga,
Čalo tik ūdens,
Dreb mana sirds.

Tāpat un tomēr citādi

Ja, tā ir ta pate liepa
Kalnā mazās mājas priekšā!
Un tie paši pērnie putni
Sapņo viņas kuplos zaros.

Un ta pate vecā smarža
Kāpj no zieda lejas augšā;
Un tā pate mēnesnīca
Klāsta savus bālos autus.

Un tā pate mātes meita
Ar tām pašām zilām acīm
Sēd zem liepas uz tā paša
Vecā, stiprā bērza sola.

Un tie paši saldie vārdi
Plūst pār viņas sārtām lūpām,
Tikai šogad klausītājam
Ūsas melnas- pērn bij palsas.

Brenča pavasara vēstneši

Jods, kas tagad tās par galvām
Visiem mūsu jauniem ļaudīm!
Tiem pat grūti nākas noģist,
Vai jau atkal pavasaris.

Dzīvsudrabu, kalendārus,
Puķes un vēl citas lietas,
Dzērves, gulbjus viņi vaicā,
Vai jau atkal pavasaris.

Tā man taujāt nevajaga.
Man ir divi pāri cimdu,
Un, kad abiem delnas cauras,
Tad jau atkal pavasaris.

Labrīts

Laulības pirmajos mēnešos

Labrītiņ, sirsniņ! Nu labrīt,
Tu manu zeltīto kukainīt!
Spirgts vējiņš jau liepas lapās čaukst,
Jau magones, rozes dārzā plaukst,
Tās tevi gaidīdamas tvīkst,
Bet tev vēl galviņa spilvenī slīkst...
Tā ne! Vai’g miedziņu projām dzīt,
Pag, iešu palīgā actiņas trīt:
Kizi, kizi, čibučabulīt!

Dažus gadus vēlāk

Ē, celies augšā! Stavai, Līz!
Ko žāvējies!...Nu, drīz, drīz!
Jau ganu Janka kājas aun,
Un govis vēl neslauktas laidarā bļaun!
Gan šlaucīsies atkal dienvido!
Dod puikam cibu, man ar kaut ko,
Un cūkām grūdeni priekšā liec,
Žip, žip – vai dzirdi, kā vepri kviec!
Taisi, ka no migas ārā tiec!

Nelaime

Ko jūs čīkstiet, vecie vāģi,
Vai jums vezums nav par grūtu?
„Nē, mums rumbas, mīļais jaunskungs,
Pilnas pavasara jūtu.

Nepskaužams mūsu liktens,
Tādēļ mūsu dzisma sēra,
Jo, tiklīdz mēs sākam dainēt,
Mužiks klāt ar muciņ’ smēra.”

Neatzītas dzejnieces lūgšana

Ne pēc mantas, ne pēs naudas,
Dievi, atskan manas gaudas,
Ne par ikdienišķas maizes
Kumosu man grūtas raizes,
Ak, es vēlējos pārlieku,
Lai es Elzai līdzi tieku!
Vienu reizi Mājas Viesa
Mēnešrakstā mana tiesa
Slavas- o, šī dārgā rota!-
Arī man lai taptu dota.
Lai tur, mīļo Pērkoņpapiņ,
Dzejols stāv no Līzes Lapiņ!
Atver redzakcijas durvis,
Laimiņ, un lai papirkurvis
Ne uz mani atkal vildās,
Bet ar citu dzejām pildās.
Dari, dari man to prieku,
Ka es nodrukāta tieku
Vienu mazu reizīti, vienu,
Tad es ilgāk vairs ne dienu
Nekāroju redzēt sauli,
Tad lai sabrūk mani kauli!

Atkal klātu pavasara

Atkal klātu pavasara,
Cīruls dzied virs miklā lauka,
Strazds uz vecās liepas zara.

Ko lai dzejnieks citu dara?
Vai tas jauko ziedu laiku
Pārlaidīs bez dziesmu kara?

Nē, ak nē! To svēta vara
Dzen pie citiem, dzen pie ļoti
Lielā burtinieku bara.

Ko tas dzied, tas nav no svara,
Vai kā mīlē, vai kā cerē,
Vai kā tēvs aiz rijas ara.

Ka tik dziesma labi gara!
Vecās nobružātās rīmes
Nevar panest jauna spara.

Mācīties no saules stara?!
Kam tā vajag? Cīruls gaisā,
Tas jau ar tik : „Ļiraļara!”