VASARAS PĒRKONS

Dimdaru – dim, dimdaru – dam!
Lai nu kam labi, lai nu kam –
labi ir vasaru pērkonam!

Rudzus un kviešus auklēdams, tas
ducina lēnītēm ārēs.
Apmīļo mežus un birztalas,
medum liek šūnoties kārēs.

Dimdaru – dim, dimdaru – dam!
Lai nu kam labi, lai nu kam –
labi ir vasaru pērkonam!

Ar savu roku svētīgu tas
izper no dzīves šīs ļaunu.
Un no visbaltākās vadmalas
pašuj šo pasauli jaunu.

Dimdaru – dim, dimdaru – dam!
Lai nu kam labi, lai nu kam –
labi ir vasaru pērkonam!

KURMĪŠA LĪGAVIŅA

Teici, mans kurmīti, teici –
kas tava līgaviņa?
Kāpēc līdz šim es ne reizi
neesmu saticis viņu?

Ai, manu puisīti, satikt
bieži tev nācies viņu!
Zvaigznīte tumšajā naktī –
tā mana līgaviņa.

AUSEKLĪTS UN RIETEKLĪTS

Divi Saulei dēli, divi –
Auseklītis un Rieteklīts,
kuri visu augu dzīvi
netiekas, jo ierādīts
vienam – vakars, otram – rīts.

Tā nu iet viens otra pēdās
Auseklīts un Rieteklīts,
grūši nopūzdamies bēdās,
ka, lūk, viņiem ierādīts:
vienam – vakars, otram – rīts.

Velti likteni jūs barat,
nebēdājiet vis, nekā!
Jo jūs allaž tikties varat
Simtiem reižu dieniņā
manis paša sirsniņā!

MĒS SAVAI MĀMIŅAI

Mēs savai māmiņai trejas, paties, -
nāc ar mums, māmulīt, rotāties.
- Mani, to vecāko, māmiņ, aizvien
gluži kā rozi sev matos sien.
- Mani, to otro, pie krūtīm ikrīt piespraud
kā pīpeni, māmulīt.
- Bet mani, mazāko, māmulīt, nes
kā smilgas ziediņu azotē.
Mēs savai māmiņai trejas, paties, -
Nāc ar mums, māmulīt, rotāties.

SEPTIŅAS MĀMULĪTES

Septiņas māmulītes ir man –
visas mīļas un labas, jā gan.

Pirmā no rītiem mani modina.
Otrā ģērbj, apauj un mazgā.
Trešā pie galda sēdina.
Ceturtā degunu noslauka.
Piektā šuj, lāpa un gludina.
Sestā pie darbiņa vedina.

Bet vismīļākā pati ir septītā,
jo vakaros pasaku stāsta tā;
jo vakaros šūpuļa dziesmu dzied tā
un miedziņā baltā ieaijā.

ALLAŽ UN MŪŽAM

Allaž cits mākonis, allaž cits
nātnos svārkos virs mežiem slīd.
Mūžam debestiņa tā pati,
kuru ik rītos mostoties skati.

Allaž cits vilnītis, alllaž cits
basām kājām uz jūru rit.
Mūžam Daugaviņa tā pati,
kuru ik rītus mostoties skati.

Allaž cits saulstariņš, allaž cits,
šķelmi smaidot, pie loga sit.
Mūžam valodiņa tā pati,
kurā ik rītus tu uzrunā māti.

SARKANAIS JĀŅTĀRPIŅŠ

Tik – tak! Tik – tak! Kā pulkstentiņš
kāds raiti jo raiti skaita.
Ne dienu, ne nakti nepagurst viņš,
un nenostāj viņa gaita.

Viņš visur ar tevi kopā iet
un nepamet tevi vienu.
Viņš paliek pat tad, kad saule riet,
un pirmais sagaida dienu.

Visviens: vai to dzirdi vai nē –
viņš pusceļā neapstāsies.
Un, kamēr viņš dzīvos šai pasaulē,
tev arī te labi klāsies.

Tik – tak! Tik – tak! Kas ir tas viņš,
kas vienmēr ir ceļa jūtīs?
Tas sarkanais, sarkanais jāņtārpiņš,
kas mitinās tavās krūtīs?

BĒDA

Izdienējis zaldāts
lēni soļo mājās –
trejdeviņas zemes
staigājušas kājas.

Kabatā vējš svilpo,
viegla nasta plecos. . .
Dzīvos tā bez bēdu,
kamēr nenovecos!

Bet tepat uz akmens,
pašā ceļa malā,
Bēda apsēdusies
bēdājas bezgala.

- Vadzi, veco zaldāt,
iešu tev par sievu;
būšu tev par pašu
ķeizaru un dievu! . . . –

Zaldāts kasa pauri:
ko tu padarīsi. . .
Dzīva radībiņa,
neba projām dzīsi.

Paņem Bēdu arī,
iebāž savā somā,
iet pa ceļu lēnām
un pie sevis domā:

„Ir nu gan man prātiņš:
Bēdu saderēju!
Šitā viss man aizies
ātri vien pa vējam!”

Iet nu zaldāts tālāk,
prāto, ko lai dara. . .
Doma izstiepusies
treju verstu gara.

Tā nu iet šie dienu,
nakts jau degungalā –
skatās, pilij vārti
ir līdz galam vaļā.

Zaldāts ilgi nespriež,
droši dodas iekša,
un pēc kāda brīža
arī ķēniņš priekšā.

Ķēniņš krīt pie kājām,
zaldātiņu lūdzas. . .
Pili apsēduši
visvisādi mūdži.

Zaldāts sariež ūsas –
turkus esot kāvis,
tālab nebīstoties
arī pašas nāves!

- Dod tik ķēniņmeitu,
karaļvalstij pusi,
tad uz mūžu mūžiem
brīvs no velniem būsi! –

Ķēniņš priecīgs sola
visu, ko šim prasa:
- Izpalīdzi, zaldāt!
Izpalīdzi, brašais! –

Zaldāts mundri svilpo,
jo pēc dabas lādzīgs.
Bēdu ņem un pakar
līdzās sev uz vadža.

Šineli uz grīdas
paklāj guļas vietā
un pēc brīža īsa
aizmieg miegā cietā.

Pusnaktī – ak tētīt! –
velni pilī gāžas,
logus, durvis atrauj
un kā traki brāžas.

Zaldāts dusmās trūkstas,
skatās: tiešām velni –
gaiļa kājas, ragi,
caur un caurēm melni.

Bet, kas pašas nāves
nebīstas ne sprīdi,
to nekādi velni
mūžam neiedīdīs.

Zaldāts liekas slīpi,
svilpo kaut ko moži. . .
Velniem soļi sajūk
un vairs nav tik droši.

- Vadzi, veco zaldāt,
kā tu šitā vari? –
bilst pats dūšīgākais.
- Iemāci mums arī. -

Zaldāts krata galvu:
- Tas tev nav pa spēkam. . .
Ej vien, mīlīt, tālāk
Savā pulkā lēkāt! –

Bet, kas velnam kāro,
to tam vajag dabūt,
kaut vai visa zeme
acubrīdī paput!

Viņš uz elli drāžas,
un pēc brīža – bac! –
zaldātiņa priekšā
velnu vectēvs pats.

- Ei tu, slienies augšā! -
Nobrēcas šis pikti.
- Citādi, patiesi,
brāl, tev klāsies slikti !

- Ko tu, vecais bļausties! -
zaldāts smej šim acīs.
- Tev tas deguns neder
Svilpošanu mācīt.

- Ei nu, veco zaldāt, -
Velnu vectēvs brīnās.
Tikām zaldāts viltīgs
Novērš seju smīnā.

Bet, kas velnam kāro,
to tam vajag dabūt,
kaut vai visa zeme
acubrīdi paput!

- Zaldāt! – šis. – Ai, zaldāt,
došu zeltu siekiem!
Iemāci man arī
no tiem taviem niekiem! –

Zaldāts neliek gaidīt,
žigli slienas kājās,
meklē resnu bluķi,
ķīli dzen, kā klājas.

- Šite, vecais, iebāz
degunu pa godam;
izšņaukt nepagūsi –
amats būs tev rokā! –

Velnu vectēvs priecīgs
dara, kā šim mācīts.
Zaldāts belž pa ķīli:
- Paciet, vecais, paciet! -

Tik šim smiekli nenāk –
deguns stiprās spīlēs.
Šis ar visu bluķi
bļaudams skrien pa pili

un ar vienu joni
pazūd prom uz elli. . .
Sabijušies aizdrāž
līdz šim visi velni.

Otrā rītā zaldāts
ķēniņam iet sacīt,
pusi ķēniņzemes,
ķēniņmeitu prasīt.

Tādas lietas dzirdot,
ķēniņš top it skaudīgs:
- Zini, zaldāt, laiks tev
iet vien tālāk ļaudīs! –

Zaldāts sariež ūsas –
turkus esot kāvis - ,
nospļaujas un saka:
- Parauj velns, kur stāvu! -

Paņem Bēdu savu,
izlaiž pilī laukā:
- Te tev, mīļā, klāsies
Tā kā nierei taukos! –
. . . Atkal ceļi priekšā,
vakars degungalā.
Tik šai pasaulītei
Neredz vēl ne gala.

Zaldāts soļo, soļo,
grūtas domas domā:
„Nav, kam vārda pabilst,
būtu Bēda somā . . .”

Apsēžas uz akmens
zaldāts vecum vecais. . .
Te kāds lēnītiņām
Pieskaras pie pleca.

- Bēda?! . . . Mana Bēda! . . .
Ko tu šajā malā?! . . .
Tev jau pilī būtu
dzīve zaļu zaļā!

- Nerunā tā, zaldāt,
ko nu es pie viņiem. . .
Bēda, pats sen zini,
ir priekš nabadziņiem.

Bagāts neprot bēdāt,
neprot mīlēt bēdu. . .
Labāk es ar tevi
pelavmaizi ēdu. –

Domā ilgi zaldāts,
izdienējis zaldāts. . .
- Iesim! – teic, un tas ir
kā ar dūri galdā.

TO GAN VAJAG NOSKAIDROT

To gan vajag noskaidrot,
Kāpēc zaļais mežs ir zaļš,
To gan vajag noskaidrot,
Kāpēc vienam nopakaļ
Daudz pelēku mākoņu aizpeld.
Jo krāsaini mākoņi gaisā
Būtu taču daudz skaistāki.
To gan vajag noskaidrot,
Kam tā upe izbēgt grib,
To gan vajag noskaidrot,
Kas tur tramvajvados zib.
Kāpēc strazds tai zarā dzied?
Kāpēc lācis rūkdams iet?
Viens guļ ligzdā, otrs migā-
Vai tad nevar vienuviet?
To gan vajag noskaidrot,
Kā ir stādīts priežu sils.
Kas ir devis krokodilam
Tādu vārdu – Krokodils?
Kāpēc tas ir zilonis?
To gan vajag noskaidrot,
Sazānam un Fazānam
Kas ir vārdus ievedis.
To nu vajag noskaidrot,
Ko tā skudra naski stiepj,
To nu vajag noskaidrot,
Kā tas pūznis uzradies.
Nav jau viegli skudriņai,
Mazākai par kaķi, vistu,
Mazāku par katru knisli,
Grūti mazai skudriņai.
To gan vajag noskaidrot,
Kur guļ nakti sienāzis.
To gan vajag noskaidrot,
Kāpēc kazlēns apklusis.
To gan vajag noskaidrot,
Vai tas pērkons bungas sit.
Un cik labi zināt to:
Visiem bērniem mazajiem,
Visiem, visiem cilvēkiem
Sejā dzīvas acis spīd.

KAS KURAM LĪDZĪGS

Kalnā sudrabvītols skan,
Vītolzarā bite san
Svītraina kā zebra.
Laikā izsmelt nepagūst-
Mūsu laivā ūdens plūst,
Dzīlē zvaigzne vēro mūs
Tā kā sudrabzivs.
Birzī – ozoli un kļavas,
Sēne tup zem sūnas savas,
Katra sēne – lietussargs.
Iziet staigāt mēnestinš,
Mākonis –kā vilnis viņš,
Mēnestiņš kā koka laiva.
Re, cik viss ir dabā līdzīgs!
Tātad es tiem citiem līdzi
Līdzīgs esmu vēl kaut kam?
Gāju, saucu aitām, kazām,
Pīlei, sienāzītim mazam:
- Kam tad līdzīgs esmu es? –
Baltais kazlēns neizbijās,
Kazlēniski pasmaidīja,
Sakot cilvēkvalodā:
- Vai tad neredzi tu pats?
Maigāks tu par teļulēnu,
Un kaut tevi sauc par bērnu,
Tu jau līdzīgs cilvēkam!