TŪKSTOŠKĀJIS

Katru rītu tūkstoškājis
pamostas un skaita kājas.
Kad tās beidzot saskaitītas,
gulēt jāliekas līdz rītam.

- Tas nekas! – spriež tūkstoškājis.
- Kaut nekur es neaizgāju,
toties zinu, ka līdz rītam
manas kājas saskaitītas!

KAS DZĪVO UPĒ

Varat ticēt, varat nē,
varat teikt, ka tie ir meli,
taču mūsu upē – plunkš! –
dzīvo viens tāds
IZ –
NI –
RE –
LIS!

Kad mēs aizsteidzāmies turp,
redzējām, ka tie ir meli,
jo, lūk, tas, kas upē – plunkš! –
drīzāk ir viens
IE –
NI –
RE –
LIS!

LIELAIS RUTKIS,
MAZAIS RUTKIS

Lielais rutkis,
mazais rutkis
medu ēst uz dravu gāja.
Bet – ak vai! –
tiem pretī lācis
dusmīgi pa taku slāja.
Kur nu sprutkis,
lielias rutkis?!
Kur nu spruktis,
mazais rutkis?!
Abi daudz vis nedomāja –
Un tik mutkis. . .

Un tik mutkis!

ŪSAINĀ PUĶE

- Runci, teic – vai tev nemaz
būt par puķi negribas? –

Runcis atteica: - Jā gan,
būt par puķi gribas man! –

Tā, lūk, runci mēs
iestādījām dobītē.
Iestādījām
Un tam cieši piesacījām:

- Nešķurini ūsas daudz,
tupi rāms un drīzāk audz!

Bet, lai puķe augtu skaista,
tā mazdrusciņ jāaplaista. –

Runcis, padzirdējis to,
sacīja: - Vai zināt, ko?
Man viens darbiņš vēl stāv priekšā. –

Žvikt – un krūmos iekšā.

PĀRVĒRŠANĀS

Pirmdien,
kad bij ūdens jāsanes no akas, -
pārvērtos par gliemezi
uz takas.

Otrdien,
kad malka bija jāsaskalda šķilās, -
pārvērtos par mākoni
pie debess zilās.

Trešdien,
kad bij grīda jāizslauka, -
pārvērtos par mušiņu
uz cukurtrauka.

Ceturtdien,
kad kreklam nācās piešūt pogu, -
pārvērtos par mežvīnu,
kas apvij logu.

Piektdien,
kad bij jāiet ravēt kartupeļi, -
pārvērtos par aploku,
kur ganās teļi.

Sestdien,
kad bij jāmazgājas pirtī, -
pārvērtos par puķpodu
ar mirti.

Tikai svētdien –
drošs paliek drošs –
nospriedu, ka labāk
ne –
pār –
vēr –
tī –
šos!

SALDĀ DIENA

Šodien mums ir diena salda –
laipni lūgtumis, pie galda!

Reku, pīrādziņi braši,
kuri apēsties grib paši!

Reku, rausis brūns un kraukstošs,
saldējums kā sniedziņu čaukstošs!

Reku, uzputotas kūkas –
Gaisīgas kā pieneņpūkas!

Vesels miljons konfektīšu –
ņemiet kaut ar tūti visu!

Kliņģerīši cukuroti,
kuri garšo jums pēc „ļoti”!

Marcipāns un marmelāde,
rozīnes un šokolāde
un vēl torte tāda,
ka var norīt mēlīti!

Ņemiet šo te šķēlīti
uz šķīvīša!
Un vēl vienu šķēlīti –
bez šķīvīša!

DZIESMIŅA PAR PIECIEM PIRKSTIŅIEM

Pieci, pieci, kas tie pieci,
kas miedziņa negulēja?!
Teici, teici, gudrs nu teici,
kā tie pieci skrietin skrēja!

Zaķītis, lempītis, pār lauku svempītis,
vēzītis, krābītis, ar spīlēm grābītis,
līdaka, zaļace, plunčāties malace,
dunduris, sūcējis, neganti dūcējis,
puteklis, švuteklis, degunā kuteklis!

Nu visi pieci pirkstiņi man
rokā gan!

DZIESMIŅA PAR CEĻOŠANU

Stacijā kā karuselī
ļaudis šurpu turpu griežas.
Kā gan galva tiem uz riņķi
Ceļojot tā, nesagriežas?!

Visjaukāk ceļot, ziniet, kā?
Kā ceļo ķenguriņš.
Jo allaž ceļo viņš
pats savas mammas kabatā.

Stacijā kā siļķu mucā
ļaudis cits pie cita spiežas.
Kas par prieku gan ir ceļot,
ja pēc tam ir jāatgriežas?!

Visjaukāk ceļot, ziniet, kā?
Kā ceļo ķenguriņš.
Jo allaž ceļo viņš
pats savas mammas kabatā.

DZIESMIŅA PAR DIVĀM KĀJĀM

Ja galdam būtu divas kājas,
tas netupētu ilgāk mājās
un palēkdamies cilpotu
pa pilsētu, pa pilsētu.

Ja gultai būtu divas kājas,
tā negulšņātu ilgāk mājās
un teciņiem vien skraidītu
pa pilsētu, pa pilsētu.

Ja mājai būtu divas kājas,
tā arī nepaliktu mājās
un lēnītiņām čāpotu
pa pilsētu, pa pilsētu.

Vien zirgs uz četrām kājām skrien,
jo viņam, nabagam, neviens
līdz šim nav laikam nodziedājis
šo dziesmiņu par divām kājām.

ČUKU, ČUKU MĀKONIS

Blēņu daris, blēņu daris –
ne jau es, bet pavasaris
ir tas lielais blēņu daris,
ir tas lielais visu varis. . .
Nu un es? Es drusku arī!

Čuku, čuku mākonis?
Padebešu šņākonis?
Tas tur augšā plandonis?
Debess ceļu blandonis?
Vai e – e – es?
Nē – ē – ē. . .
mani pavasara vējš
heisā – heisā – hei!

Nepareizi, nepareizi –
ne jau es, bet vējš iet greizi;
gan pa labi, gan pa kreisi,
tik uz priekšu it ne reizi. . .
Nu un es? Es arī reizēm!

Čuku, čuku mākonis?
Padebešu šņākonis?
Tas tur augšā plandonis?
Debess ceļu blandonis?
Vai e – e – es?
Nē – ē – ē. . .
mani pavasara vējš

heisā – heisā – hei!

SANĀKAM SVĒTKUS SVINĒT

Augsti, Andri, Andrieviņi,
sajājam svētkus svinēt!

Karlīnes, Kates, Katrīnītes,
satekam svētkus svinēt!

Man būs caunu cepurīte!
Tev būs zīžu lakatiņis!
Ek!

Nopūties tu, sūbrīti,
vara taurē, vara taurē!
Noblējies, ķiķu kaza,
stabulē, stabulē!

Jēkabi, Jāņi, Jurēnīši,
sajājam svētkus svinēt!

Marijas, Mildas, Magonītes,
satekam svētkus svinēt!

Man būs caunu cepurīte!
Tev būs zīžu lakatiņis!
Ek!

Nopūties tu, sūbrīti,
vara taurē, vara taurē!
Noblējies, ķiķu kaza,
stabulē, stabulē!

Ū – ZŪ!
SU – KU – RŪ!

Ū – zū! Su – ku – rū!
Sila balodītis pūš.
Ū – zū! Su – ku – rū!
Ielīksmo tas visus mūs.
Ū – zū! Su – ku – rū!
Tas nav sila dūduliņš.
Ū – zū! Su – ku – rū! –
bet gan mūsu puisēniņš.

CĪRULĪTIS, VĪRULĪTIS

Tavu mazu vīrulīti –
vi – ru – lī!
Padebešos cīrulīti –
cī – ru – lī!
Kā ar zelta zvanulīti –
zva – nu – lī!
Skandini tu cīrulīti –
cī – ru – lī!
Kā ar zelta zvanulīti –
zva – nu – lī!
Pieskandini pasaulīti –
pa - sau – lī!
Mūsu mazo vīrulīti -
vi – ru – lī!
Padebešos cīrulīti –
cī – ru – lī!

ZVAIGZNĪTE, SPRIKSTĪTE

Tīra un spodriņa,
pāri mums modriņa
atausti, zvaigznīte,
debesu plaiksnīte.

Spoži jo spožāki,
droši jo drošāki
dedzi jel, gunsniņa,
lai prom iet tumsiņa.

Zvaigznīte, sprikstīte,
debesu Īkstīte, -
šo baltu brītiņu
līdz pašu rītiņu.

MIGLAS GANS

Kad vēja ģīgas rātni skan
ij vītolos, ij ošos,
es kļūstu miglas gans
un izganīt to pošos
tais pārupēs un pārmežos,
kur manas atbalss mājas.
Tur zāle zeļ trej akotos!
Tur kņud man basas kājas!
Un tā, lūk, miglu ganot, es
pa rasu, baltu rasu - -
pat nemanu, ka pilnmēness
sen gana mani pašu.