PULKSTEŅI AUG

Mūsu pulkstenis nav peļams,
Vienmēr pareizi tas iet,
Bet... man patīk tāds, kas dzied,
Kad aiz loga Saule ceļas.

Māmuliņai lūdzu es:
-Gaili man no tirgus nes!-

Bet, lai lieta droša ir
Arī tētim, vecmāmiņai,
Māsai-Lāsai, tantai – Antai
Palūdzu es katrā ziņā
Dzīvu pulkstenīti pirkt.

Slepu vēl es lielam brālim,
Vectēvam un brālēna
Arī lūdzu pirkt pa cālim
Vai vismaz pa cālēnam...

Domāju: no visiem viens
Varbūt nopirks to, nudien.
Bet... kas tikai vienu dos?
Sapirkšu visi tos!

Nu man vesels bars ir viņu,
Mazo zelta pulkstentiņu,
Visiem „ritentiņu čīkst”-
Visi augu dienu pīkst...

Visi prasa: - Pī-Pī-Pī!
Putraimus liec snīpītī!-
Visi visu dieniņu
Brēc: - Dod ātrāk pieniņu!-

Es jau cenšos labi kopt,
Lai tie drīzāk lieli top,
Dodu katram cālītim
Pienu, prosu, zālīti...

Tādēļ aug jau arī viņi
Apaļi kā pulkstentiņi,
Dažs jau sāk mūs modināt –
Mēģina saukt: - Kik-re-gā! –

Drīz, kad skolā sākšu iet,
Man būs pulksteņi, kas dzied!

ROBĪTIS UN ROBIŅŠ

Tīrot mazajam Robītim zobiņus,
Suka atrada zobiņā robiņu.

- Paklausies, draugs, -
viņa pusēnu rāja,
-Te jau drīz varu izmežģīt kāju...
Marš pie zobārsta! –

Vai domājat – Robītis nobijās?
Nē, viņš skriešus pie dakteres Gobiņas:
- Lūdzu, aizlāpiet robiņu zobiņā! –

Tūlīt pienāca urbējs Ņurrrdis:
- Kur-r-r ur-r-bt? Kur-r-r ur-r-rbt?-

Bet – nebij vēl beidzis
rūkt Ņurrrdis to „Kur-r-r?”
Kad sudraba Plombe iesēdās tur
Un priecīgi sauca: - Re, re
Es jau dzīvoju te! –

Nu Sukai uz darbu doties
atkal ir prieks.
Un viņa līdzi arvien
Iet Mirdzums-
tik balts kā sniegs.

GAIŠS BRĪDIS

Marta rītā gaišu brīdi
Gribu dāvāt māmuliņu:
Slepus izmazgāšu grīdu-
Lai ir šodien vieglāk viņai!

Nu jau krietni esmu svīdis,
Čerāpus pa grīdu līdis,
Tomēr acis tā vien sacīs:
-Tīrāka nemaz nav grīda...-

toties ausis čukst man:
-Klausies!
Nāk no darba tētis mājās!-
Aši skrienu viņam pretī:
-Lūdzu, pasaki man, tēti-
Kādēļ grīda nemazgājas?
Varbūt spainis te ir vainīgs,
Varbūt lupata par sausu?
Varbūt ūdens pārāk slapjš?-

Ai, cik labs ir tētis!
Nesāk pētīt,
kas ir vainīgs,
Saka:- Daini,
Nāc ar spaini! –
Un...

Kur tīri vīrs ar vīru,
Tur tīrāks viss par tīru!

ALDIS LABO SKAĻRUNI

Aldis saka: - Jūsmiņ,
Skaļrunis tu būsi!

Viss, ko es tev ausī teikšu,
Skaļi jāatkārto steigšu:

-Šodien biju skolā.
-Šodien biju skola!

-Sēdēju tur solā.
-Sēdēju tur solā!

-Zīmēju es zivi.
-Zīmēju es zivi!

-Dabūju es divi.
-Dabūju es...

Nekā, tu gan dabūji divi,
Bet es dabūju pieci!-

Aldis sadusmojas:
-Atkal esi bojāts!
Nāksies tevi remontēt –
Ar dunku...

PALĪDZĒJĀM LAUKIEM

Ielūdza mūs kolhoznieki
Ravēšanas talkā,
Braucām turp ar lielu prieku –
darbus darīt alkām!

Ciematiņā mūs ikvienu
Saņēma kā radu,
Galdā lika medu, pienu –
Mielojies kaut gadu!

tādēļ jau mēs ravēt spējām
Biešu vagas ātri –
Drīz vairs atrast nevarēja
Balandu, ne nātri!

tomēr Jura dēļ mēs cietām
Brīdi bēdas smagas –
Viņš bij bietes nātru vietā
Izrāvis no vagas...

Ātri guris, teica Juris:
- lapas tās, kas duras,
Ravēt ļoti netīk,
Tikai tās es plūcu, kuras
Neturējās pretī...

Bet, lai vagās mani rāja,
Rāt pie galda – nevar:
Šņiku-šņaku notiesāju
Visu, ko vien deva!...

SLIMIE RUNČUKIŅI

Jau rīt uz skolu jāiet būs,
Lūk, tādēļ šodien Čips un Timiņš
Pie ārsta sūdzas: - man sāp ūsas...
- Bet man –
viss astes galiņš slimiņš...

- M-j-ā-ā...
Ir jaunas ļaunas kaites jums, -
Tos apskatot, ņaud dakters Minka,
- tev, Čip, - smags astes pārgurums,
Bet Timam – lielais ūsu infarkts...-

Sāk inči smaidot ņurrāt-murrāt:
- Ak tad tik vāji esam, m-jā-ū-ū?
Ak tad uz skolu jāiet na-ā-āv?

- Nē, nē, vai prāts! – ņaud ārsts. – Tūlīt
Ar diētu
Mums jāsāk vainas projām dzīt:
Trīs dienas nedrīkstat nekā ne palaizīt!

tad trejas nedēļas nav atļauts ņammāt
Jums pankūkas un debesmannā,
Un trejus mēnešus-
liegts peļu sašmorējums,
Bet trejus gadus – saldais krējums!...

- Ko, ko-o-o? Mums nedos ēst neko-o-o? Ā-ā-u!
Nē, tad tās kaites... paŗiet jā-ā-u!
To vainu mums nemaz vaits n-ā-ā-u!
Ņ-ā-ā-ā-u!

ĀZĪTIS – SKOPULĪTIS

Kazlēns pļavā staigāt ies.
Māte lūdz: - Tik nebaidies!-

Dēliņam, lai izskats labs,
Baltu vesti iedod paps.

Bet, kad mājās pārnāk dēls,
Vecāki vai paģībst: - Mē-ē-ē...

Kāpēc tāds tu mājup nāc –
Slapjš un izplūkāts kaut kāds? –

Kazlēns dusmīgs kāju sper:
- Piegāju pie upes dzert,

Redzu: balts kā es – vēl viens
Man no ūdens pretī lien.

Acis viņam kāri zib:
Daugavu man atņemt grib...

Nu, tad sadevu tam gan –
Lai viņš neņem to, kas mans!

LABDARIS

Suņuks,
Kam vārds bij Dumuks,
Reiz atrada saldējumu.

O! – nu jāskrien uz šķūnīti,
Jāaiznes gardums māsiņai –
Sunītei Brūnītei!

Bet... ceļā viņš pārdomā:
„Ja no šī aukstuma
Brūnītei klepus nāk?
Ja nu ar gripu
Tā slimot sāk?
Tad pulveri sūri būs jādzer tai,
Un dakteri durs ar šļirci – ai!
Un sāpēs raudās viņa: vai, vai!...”

- Nē, labāk tad cietīšu es!-
Teica suņuks Dumuks.
Un apēda pats
Visu kaitīgo saldējumu...

ČUKSTU VĪRUSS

Žagata pie Vārnas pienāk:
- Šu-šu-šu!...
Čerrr! – tk nesaki nevienam!
- Krrrā! – es neteikšu....
Un -
Vārna prom pie Dūjas skien jau:
- Šu-šu-šu!...
Krrrā! – tik nesaki nevienam!
- Urrr! – es neteikšu...

Dūju – Vistai, Vista – Zosij:
- šu-šu-šu!...
Zoss nu Pīlei, Pīle – Zīlei:
Zīli – Žagatu ķer ņipri:
- Šu-šu-šu!...

Pašas noslēpums
Pa snīpi knipi
Iesit Ža-ga-tai...
Ak vai!

APBURTAIS LOKS

- Zini ko, suņuk Bobīti?
Es gribēju uzrakt vecmāmai dobīti.

- Vau! Nu tad roc!...

- Bet, redz, kāda, sunīt, man bēdiņa –
Lāpsta ir nolikta klētiņā...

-Vau! Nu tad paņem to!...

- Bet ... netieku klētiņā iekšā –
Tur aizlikta atslēga priekša...

- Vai! Nu tad atslēdz to!...

- Tu tikai vau un vau...
Bet man taču slēdzenes nav!
Tā pakārta nagliņā, raug...

- Vau! Nu tad noņem to!...

- Bet...
man slinkums pastiept roku...

JOCĪGIE DEGUNTIŅI

Cik dažādi gan viņi –
Tie jocīgie deguntiņi!

Lūk, - Tedim tāds bēdīgs:
Vai nātra dzeļ rokā,
Vai odiņš tur kodis, -
Ir snīpis jau slīpi
Uz leju nokārts...

Bet Varim deguns,
Kaut izskatās lēniņš.
ir laikam toties
Pats zvaigžņu ķēniņš:
Ar zemes snīpjiem nav draugos-
Vienmēr tik mākoņos raugās.

Ir šnupulēns Harim
Uz gardumiem sparīgs:
Ja Harim būs kūciņa kāda,
Tad ēd to Haris,
Un deguns ēd ārī –
Gandrīz vai par šņukuru strādā!

Mazs snīpukiņš Nelei –
Tik mazs kā pelēns,
Bet laikam no Lielijas nācis:
Viņš kūkumu izslien
Un iestāsta visiem,
Ka esot vislielākais lācis!

Man pašam šnupuks vēl dīvaināks –
Līdzīgs slinkajam minkam viņš:
Nekad tas nejūt, kur darbu sākt,
Bet saož, kur lāpāms slinkumiņš...

Un dažam škiet
Savāds mazliet
Smaidas snīpulis slaidais:
Ja pārskaities Lieldeguns taisās
iecirst ass
Snīpim, kas mazs, -
To Smaida veikli ar savu aizsedz!

Bet Rallas deguntiņš allaž,
Ja snīpēns kāds nosalis trīc, -
Ar to savu siltumu dala,
Tam pieglaužas nemanīts...

Un tomēr visjocīgāk laikam
Ir ierīkos deguntiņš Zaigai:
Pat dienās, kad mākoņi slienas,
Kad negaiss dārdina spējš,
Viņai uz snīpja vienmēr
Saules zeķēniņš sēž!...

RĪTA CEĻŠ

Atnāca smaidošs Rīts –
Vien Ausmas plīvurā tīts.

-Bez cepures staigāt nav glīti! –
Iešalcās Vējš
Un uzlika zēnam galvā
Sniegbaltu Mākonīti.

-Bet... bez mēteļa, -
čabēja Lietiņš,
- Var dabūt Ledainu dušu!-
Un steidza ar Zibens adatu,
Ar Lītavu diegiem
No Tūces tam pledu uzšūt.

- He, ir gan apmetnis! –
Dardedze pasmaidīja,
- Vai visu dienu
- Lai tajā nu mikst viņš?
Še, slaukies! –
Un pasvieda puisim dvieli,
Kas izausts no saules dzirkstīm.

Bet garša, kas dvašoja skurbi,
Viesim uzdāvināja
Mirdzošas ziedu kurpes.

- Paldies! viņš tencināja
Un āva kājas,
Lai tālāk ietu,
Bet – pēkšņi pamanīja,
Ka pārvērties jau
Par zvaigžņainu Rietu...

ZAĻAIS KROSS

šodien ziedoņa stadionā
Ar smaidu dzinējiem izlido
Maijas un Taņas, un Māri...

Šodien zēniem un meitenēm,
Un viņu trīsriteņiem
Pieaguši spārni.

Aiziet!
-Nino, tu spied, spied!
-Velga! Juhan!
Neļaujiet
Sev garām skriet!...-

Pati saule palīdz mīt pedāļus,
Un mērķis sveic visus reizē,
Un visiem tiek...
šokolādes medaļas.

- bet, kas tad uzvarēja?

- Visskaistākā meitene-
Draudzība!

ZEMENĪTES

Sēd saulē omīte pie mājas,
Ir garā mūža ceļos tai
Sen ļoti noguruās kājas.

Bet Ināra pa gravu skraida,
Kur pirmās zemenītes jau,
Ar tveici pielijušas, smaida.

Vāc krūzē sārtās ogas viņa
Un atceras, kā daudzreiz tādas
Tai lasīja un deva vecmāmiņa.

Un vienmēr sacīja, kad nāca dot:
- ēd, bērniņ, visa tu –
Man ogas negaršo... –

Nu Inārai ir prieks reiz sacīt tā:
- šīs odziņas – tev visas, vecomāt! –

Gan vecmāmuļa grib vēl ko
No krūzes arī mazmeitiņai dot,
Bet viņa neņem neparko
Un žēli teic:
- Man ogas negaršo...