Muļķīgi ir lūgt no dieviem to, ko paša cilvēka spēkos ir sagādāt.

Lūgšana nav vecu sievu laiska izprieca. Pareizi izprasta un izpildīta, tā kļūst par visvarenāko darbības ieroci.

Jo mazāk vārdu, jo labāka lūgšana.

Mīļā, labā feja, lūdzu, atstāj bez ievērības tos lūgumus pēc naudas, pēc automašīnām ar četrdesmit zirgspēku lielu motora jaudu, pēc slavas, pēc jauniem matiem izkritušo aizstāšanai un jahtkluba prezidenta goda. Vienīgi atgriez - ak, atgriez jel un dod mums vēlreiz tikai mazmazdrusciņ no mūsu kāzu ceļojuma!

Ar savām lūgšanām viņš [Sokrāts] vērsās pie dieviem vienkārši sūtīt labo, jo gan jau dieviem labāk būs zināms, kas tieši ir labais.

Mūsu lūgšanu lielākā un patiesākā daļa ir žēlošanās.

Neļauj man izlūgties, lai briesmas ietu man secen, bet gan lai es tām bezbailīgi acīs raudzītos. Neļauj man izlūgties, lai mazinātos manas sāpes, bet gan stipru sirdi tās pārvarēt. Neļauj man meklēt dzīves cīņu laukā sabiedrotos, bet gan paļauties pašam uz saviem spēkiem. Neļauj man briesmīgās bailēs tīkot izglābties, bet liec man cerēt uz pacietību, ka reiz iemantošu savu brīvību. Iežēlojies un palīdzi man, lai es nekļūstu par nelieti, kas tavu labvēlību tikai savos panākumos vēlas iemantot, bet ļauj man sajust tavas rokas varu arī manos maldos.

Šī mana lūgšana skan tev, mans pavēlniek, iznīcini, ak, iznīcini jel manā sirdī vājību ar visu sakni. Dod man spēku viegli pārciest priekus un bēdas. Dod man spēku, lai mana mīla būtu pilnīga. Dod man spēkus nekad neatstumt nabagos un nelocīt ceļus nekautrīgas varas priekšā. Dod man spēku garā pacelties pāri visām ikdienas rūpēm. Un dod man spēku mīlā pakļaut visus manus spēkus tavai gribai.