Cilvēks ir pārstājis būt pat cita cilvēka vergu un kļuvis par lietu vergu.

Katrai lietai ir savs laiks.

Trīs lietas man ir, kas dārgas man: pirmā - cilvēkmīlestība, otrā - taupība, trešā - nevēlēšanās izcelties starp citiem cilvēkiem.

Lietas ir labas vai ļaunas tikai attieksmē pret baudu un ciešanām. Par labām mēs saucam tās, kas spēj rosināt vai palielināt mūsu baudu vai mazināt mūsu ciešanas ... Savukārt par ļauno mēs saucam to, kas spēj mums nodarīt vai palielināt kādas ciešanas vai mazināt kādu baudu...

Tieši proporcionāli lietu pasaules vērtības pieaugumam pieaug cilvēciskās pasaules devalvācija.

Leģenda vēstī: Frančesko [Asīzes Franciska] māceklis, vārdā Džinepro bija vientiesīgs draiskulis, likuma burta pārkāpējs, un tomēr Dieva prātam patīkams vīrs. Viendien, ar Kristus mīlestības kvēli sirdī, viņš apmeklē visu aizmirstu slimnieku un viņam jautā: Vai es varu tevi kaut kā iepriecināt? Slimais klusē, sakodis zobus. Vai gribi, lai mēs kopā skaitām Tēvreizi, vai arī, lai es tev padziedu Ave Maria? Slimais pagriežas pret sienu un nebilst ne pušplēstu vārdu. Saki, ko tu gribi, es izpildīšu katru tavu vēlēšanos. Slimnieks pavērš pret Džinepro savu seju, pelēku un savītušu, jo viņš augām dienām bija izticis tikai no šķidrām putrām, un lūdzis cinksli ar skābētiem kāpostiem. Nekas nav vieglāk izdarāms, kā tas! un Džinepro taisnā ceļā devās uz mežu, kur ganījās cūkas. Gans gulēja diendusu. Džinepro bez vilcināšanās sagūsta kādu cūku, to nokauj un žigli, žigli slimniekam sagatavo kāroto maltīti. Kad cūkas kājiņa ar lielisku ēstgribu bija notiesāta, slimnieks jutās stiprināts, viņš lūgsnā salika rokas un pateicās debesu tēvam, kas bija radījis tādu brāli kā Džinepro. Lai aizstātu skābos kāpostus, brālis Džinepro stāstīja par savu pārgalvīgo laupījumu, un abi par to sirsnīgi izsmējās. Bet cūku gans nesmējās par zādzību un gāja sūdzēt svētajam Frančesko. Rupjais nedarbs ļoti satrieca svēto. Džinepro tiek klaušināts. Par liecinieku aicina apmierināto, labi pabaroto slimnieku un saīgušo, sadrūmušo cūku ganu. Vientiesīgais Džinepro neliedzas, bet nesaprot, kā gan var uztraukties par tādu lietu, kā cūkas kāju, kas kalpoja izsalkuša un slima cilvēka pabarošanai. Uzskatāmi viņš notēlo notikumu, atzīdamies, ka pats sev nevienu kumosiņu neesot ņēmis, kaut gan bijis ļoti izsalcis, jo ilgi bija gavējis un skaitījis lūgsnas. Savu patieso stāstījumu viņš nobeidz ar vārdiem: Dievs kungs tik tiešām redzēja, kādu stiprinājumu un prieku sagādāju izsalkušajam brālim, un viņš pievēra vienu aci, lai svētīdams paceltu roku pār mani. Esmu pārliecināts, ka Jēzus mani atzinīgi uzlūkotu, ja es paņemtu visas pasaules cūkas, lai iepriecinātu un stiprinātu noskumušos un slimos. Uz ko Poverello atbildēja: Varbūt tev taisnība brāli. Laicīgās lietas ir tik daudz vērtas, cik lielā mērā tās kalpo tuvcilvēku labā. Prieka vārdā lai tev tiek piedots! Leģenda nobeidzas ar to, ka cūku gans, Sančo Pansas priekštecis, tik lielā mērā aizkustināts, ka atdāvina cūkas atlikumu vientiesīgajam Džinepro. Šodien viņi visi trīs roku rokā pastaigājas paradīzē: cūku gans, vientiesis Džinepro un atlabušais slimnieks. Bet svētais Pēteris apmierināts smaida savā sirmvecajā bārdā.

Cik gan viegli lietu nosaukt citā vārdā, bet, cik gan grūti mainīt tās būtību.

Mēs redzam lietas nevis tādas, kādas tās ir, bet gan tādas, kādi esam mēs paši.

Cik daudz uz pasaules ir man nevajadzīgu lietu!

Katrai lietai ir jēga par tik, cik cilvēki tajā to saredz.

Lietas nemainās, maināmies mēs.

Lietas eksistē cilvēkiem, nevis cilvēki lietām.