Bieži šķiet, ka mūsu civilizācija ir vienīgi izsmalcināts barbarisms.

Kad mēs saprotam, ka spējam valdīt pār savām domām, tad esam sasnieguši augstāko iespējamo tikumiskās kultūras līmeni.

Es nevēlos, lai visapkārt manai mājai būtu augsts žogs un tās logi aiznagloti: es vēlos, lai jebkuras valsts kultūra brīvi iekļūtu manā mājā. Bet es nevēlos, lai mani notriektu no kājām.

Kultūra - tikai plāna ābola miziņa virs nokaitēta haosa.

Pret katru revolūciju galvenais iebildums tas, ka viņa iznicina kultūru un vispārēju labklāji. Ir nenoliegts aksioms, ka kultūra ir cilvēces dārgākā manta un kā tāda neaizskarama. Bet kultūras jēdziens nau skaidri noteikts, kādēļ var celties pārpratumi. Ir laikmeti, kad kultūra top tikai tehniska, ne garīga, un kā tehniska apspiež garīgo attīstību tautas visumā. Tanīs laikmetos kultūras ieguvumi var tapt piesavināti no dažām valdošām šķirām un izlietoti viņu varas nostiprināšanai un citu šķiru izmantošanai un nospiešanai. Kultūra tā var tapt par varas līdzekli un kavēt tautas progresu kultūrā; kultūra var iet pret kultūru. Bet kultūras nelietīgiem lietotājiem var jautāt: vai uzbrucējs, kas aizslēpjas aiz dārgām, neaizskaramām vāzēm, pats top neaizskarams?