Lepnība rodas nepietiekamu pārdomu un sevis paša neziņas rezultātā.

Ja mūs pašus nenomāktu lepnība, tad mēs nežēlotos, ka citi ir lepni.

Diogens netīrā apģērbā šurpu un turpu pārstaigāja izsmalcinātus paklājus Platona istabās. Es dzeļu - viņš teica,- Platona lepnībai. Jā - iebilda Platons,- bet ar cita paveida lepnības palīdzību.

Lai neviens savā uzpūtībā nepaceļas pāri otram... .Kas tev ir, ko tu nebūtu saņēmis? Bet, ja esi saņēmis, kapēc tad kļūsti lepns, it kā nebūtu saņēmis?

Neļaujiet lepnībai jūs pārņemt. Tās dēļ jūs zaudēsiet objektivitāti.

Lepnība ir prieks, ko pavada ideja par kādu mūsu darbību, kuru, kā mēs iedomājamies, citi slavē.

Tā sauktā tukšā lepnība ir tāda pašapmierinātība, ko uztur vienīgi pūļa viedoklis, un, kad tas zūd, tad zūd arī paša pašapmierinātība, proti, tas augstākais labums, kas katram mīļš. Šā apstākļa dēļ tas, kura lepnībai pamatā ir pūļa viedoklis, ikdienā allaž ir norūpējies. Viņš nopūlas un izmēģina visu, lai tikai saglabātu savu reputāciju. Pūlis taču ir svārstīgs un mainīgs, un tāpēc, ja labo slavu nesargā, tā ātri izgaist. Turklāt tā, ka visi alkst pūļa atzinības, tad katrs viegli aizēno cita reputāciju un visa minētā rezultātā, tā kā apstrīdēts tiek tas, ko uzskata par augstāko labumu, rodas milzīga vēlme citam citu jebkādā veidā apspiest, un tas, kas galu galā izrādās uzvarētājs, savu lepnību vairāk var pamatot ar to, ka kaitējis citiem, nekā ar to, ka darījis labu pats sev.