Līdzcietībā ir mazāk maiguma nekā mīlestībā.

Līdzcietība ir sava veida bēdas, kas rodas redzot nelaimi, kas būtu varējusi ķert mūs pašus vai kādu no mūsu tuviniekiem.

No visām taciņām, kas ved uz sievietes sirdi, līdzcietība ir visīsākā.

Līdzcietība dziedē daudz vairāk grēku nekā nosodījums.

Mēs īpaši neizjūtam līdzcietību pret tiem, kuri nav tik pat nelaimīgi, cik mēs.

Līdzcietība - tas ir labi. Bet ir divi līdzcietības veidi. Viens - mazdūšīgs un sentimentāls, tas pēc būtības nav nekas cits, kā sirds nepacietība, kas steidzas pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no smaguma sajūtas, kas rodas redzot cita nelaimi. Tā nav līdzjūtība, bet vēlme norobežot savu mieru no tuvākā ciešanām. Bet ir arī cita līdzjūtība - patiesa, kura prasa nevis sentimentus, bet darbību, tā zina, ko vēlas, un ir pilna apņēmības, ciešot un līdzjūtot, darīt visu, kas ir cilvēka spēkos, pat pārsniedz tos. Ja tu esi gatavs iet līdz galam, līdz pašam rūgtajam galam, tad tu bruņosies ar lielu pacietību, un tikai tad tu patiešām spēsi palīdzēt cilvēkiem. Tikai tad, kad tu upurēsi pats sevi, tikai tad.

Līdzcietība - tās nav jūtas; drīzāk, tā ir dvēseles stāvoklis,- gatavība mīlestībai, žēlastībai un citām cildenām jūtām.

Līdzcietība - cilvēciskās eksistences augstākā forma.

Kad tu redzi kādu aiz bēdām raudam vai nu tālab, ka viņa bērns tālu svešumā, vai tālab, ka viņš zaudējis savu mantību, lūko nepadoties priekšstatam, ka ļaunums meklējams ārējos apstākļos; tev uzreiz jābūt gatavam sacīt, ka šo cilvēku nomāc nevis pats atgadījums (jo citu tas nenomāc), bet šī atgadījuma uztvērums. Kamēr tu jūti viņam līdzi ar vārdiem, nekavējies bēdāties kopā ar viņu un varbūt pat nopūsties. Tomēr raugies gan, lai tu nenopūstos arī savā dvēselē!

Līdzcietība - mīlestības imitācija.

Lai tevi mīlētu kā nākas, no visas sirds, pašam ir jācieš. Līdzcietība ir mīlestības svētīta, varbūt - pati mīlestība. Tieši tapēc Kristus ir vismīlētākais no visiem dieviem, kādi jebkad ir dzīvojuši. Īpaši no sieviešu puses... .

Kas līdzcietības pilns, tas neapšaubāmi vīrišķīgs.

Līdzcietība bieži vien ir tikai mūsu pašu nelaimes izjušana citā cilvēkā. Tā ir tālredzīga to nelaimju paredzēšana, kuras var piemeklēt mūs. Mēs sniedzam citiem palīdzību, lai uzliktu viņiem saistības līdzīgos gadījumos palīdzēt mums. Tādēļ tie pakalpojumi, ko mēs izdarām viņiem, patiesību sakot, ir labdarība, ko mēs avansā sniedzam paši sev.

Līdzcietība nav sunim pamests kauls, līdzcietība - ir kauls, kurā tu dalies ar suni, kad pats esi izsalcis ne mazāk par to.

Liela dvēsele būtu neievainojama, ja tā neciestu līdzpārdzīvojot.