Ja mēs paši sev neglaimotu, mums nespētu kaitēt citu glaimi.

Glaimi ir viltota nauda, kurai vērtību piešķir tikai mūsu iedomība.

Kad netikumi mūs pamet, mēs glaimojam sev, iztēlojamies, ka mēs esam pametuši tos.

Nevienam nepatīk cildināt un nevienu necildina bez savtības. Cildinājums ir veikla, slēpta un izsmalcināta glaimošana un dod atšķirīgu apmierinājumu tam, kas to izsaka, un tam, kam tas adresēts. Viens to uzņem kā pelnītu balvu par saviem nopelniem, otrs to izsaka, lai liktu pamanīt savu taisnīgumu un savas izšķiršanas spējas.

Viltus un glaimi - asinsradinieki.

Atdarini cilvēkus un viņu noslieces, dari tā, kā dara viņi, veicini viņu vājības, izrādi sajūsmu par katru viņu rīcību - un dari ar viņiem ko vēlies; tas ir pats labākais ceļš, droši vari spēlēt atklātu spēli... . Pārcensties nebaidies, te pat pats gudrākais cilvēks, kā pēdējais muļķis, uzķersies, aprīs acis nenomirkšķinājis klajas muļķības, acīmredzamas blēņas gadījumā, ja šis ēdiens tiks pasniegts kopā ar glaimu mērci. Nevarētu teikt, ka tas būtu godīgi, bet ir nepieciešams rast pieeju pie vajadzīgiem cilvēkiem. Gadījumā, ja cita līdzekļa nav, tad vainīgs nav tas, kurš glaimo, bet tas, kurš vēlas, lai viņam glaimo.

Izveicīgi glaimotāji parasti ir ne mazāk izveicīgi apmelotāji.

Mūsu auss glaimiem - plaši atvērtas durvis, savukārt patiesībai - adatas acs.

Vairieties no lišķiem - viņi ir pārģērbti zagļi.

Medus ir uz jūsu lūpām, bet sirdīs - žults.

Kuru ciena, tam neglaimo, tāpēc, ka cieņa godā, bet glaimi izsmej.

Lišķa vārdi ir kā saldi kumosi un iet visai pie sirds.

Neviens nav tik kārs uz glaimiem, kā tas patmīlis, kas gribēja būt pirmais, bet nekļuva.

Tas, kurš norāda uz manām kļūdām - mans skolotājs, kurš priecājas par maniem panākumiem - mans draugs, bet tas, kurš man glaimo - mans ienaidnieks.

Mēdz teikt, ka glaimi esot muļķu barība. Starp citu, cik gan nav gudru cilvēku, kuri gatavi laiku pa laikam nogaršot kaut kumosiņu šīs barības!