Neko nesāc dusmās! Tikai muļķis vētras laikā kāpj uz kuģa.

Saule spīd pāri labo cilvēku dusmām.

Dusmas vienmēr gāžas pār vismazāk aizsargātajiem.

Dusmas neapšaubāmi ir vājuma izpausme, vispārzināms, ka visvairāk tā izpausmes satopamas no vāju radījumu: bērnu, sieviešu, vecu ļaužu, slimu utml. puses.

Labsirdīgu cilvēku dusmas - nav nekas cits kā sakāpināta vēlme piedot.

Dusmas - neprāta aizsākums.

Dusmas - atklāts un pārejošs naids; naids - apvaldītas un pastāvīgas dusmas.

Ja tevi ir pārņēmušas dusmas, tad noskaiti līdz desmit, ja stipras dusmas - līdz simtam.

Kas dusmās iesākts, tas kaunā nobeigts.

Dusmām vienmēr var atrast ieganstu, bet reti kad - pietiekamu.

Caur rūgtu pieredzi esmu apguvis vissvarīgāko mācību par dusmu iegrožošanu. Tāpat kā sakrājušos karstumu var pārvērst enerģijā, tā arī savaldītas dusmas var pārveidot par spēku, kas maina pasauli.

Kuru nekas nespēj sadusmot, tam nav sirds, bet nejūtīgs nespēj būt personība.

Esi saprātīgs dusmās. Ja tas ir iespējams, lai vēsa galva novērš šo rupjo izvirdumu - saprātīgam cilvēkam tas nesagādā grūtības. Pirmais solis, lai savaldītu dusmas - ievērot, ka tās sāk tevi pārņemt savā varā, tādējādi pašam sākt kontrolēt savu uzbudinājumu nosakot, cik tālu un ne tālāk dusmas var aiziet. Par to domājot, tu iekaisušais, sāc jau atdzist. Proti, ar cieņu un laikā apstāties - visgrūtāk ir apstādināt jau auļojošu zirgu. Patiesa veselā saprāta pārbaude - pat neprāta mirkļos saglabāt saprātu. Pārmērīga kaislība vienmēr novirza no pareizā ceļa: ja to atcerēsies, tad nekad nekļūsi netaisns, nepārkāpsi saprātīguma robežas. Tikai apvaldot kaislību, saglabāsi varu pār to - un tad tu būsi pirmais, ja ne vienīgais, saprātīgais jātnieks.

Nekad nav tā, ka dusmām nebūtu iemesls, bet reti, kad šis iemesls ir pietiekošs.

Niknumam - asins vietā liesmojoša žults.