Divas galējības: pilnībā noliegt saprātu, atzīt tikai saprātu.

Piedzēries cilvēks - nav cilvēks, jo viņš ir zaudējis to, kas atšķir cilvēku no lopa - saprātu.

Cilvēka saprāts līdzinās zemeslodei uz kuras tas mīt: tā viena puse ir tumsas apņemta, tajā pat laikā, kad otra ir apgaismota.

Saprāts - ir atteikšanās no visa neiespējamā nepieciešamā labā.

Saprāts ir vērts tikai tad, ja tas kalpo mīlestībai.

Saprāts pēc savas dabas izceļas ar sievišķīgumu: tas nekad nerada, bet tikai uztver; tā darbība ir vērst uz derīgu mērķu īstenošanu gan pilsoniskajā dzīvē, gan zinātnes un filozofijas un pat poēzijas jomā. Tamdēļ humānisms kā tāds ir attiecināms uz saprāta sfēru. Bet šajā sfērā nevar rasties nekas ģeniāls, jo ģēnijs ir objektīvā vērojuma spēks, kas nav raksturīgs lielākajai cilvēku daļai. Tā izpausmei ir gadījuma raksturs, piemērām, pat parasts cilvēks spēj uzrakstīt ciešamu dzeju. Bet parādījies tas ātri zūd, jo parasts cilvēks meklē visā sev atbalstu abstraktā jēdzienā kā nogurušais meklē krēslu, lai apsēstos. To var izskaidrot tā, ka lielāko cilvēku daudzumu pasaule interesē vienīgi kā vēlmju objekts, kuru apmierināšanai pietiek ar vieniem jēdzieniem. Lūk, kāpēc pūli tik maz interesē mākslas darbi un dabas skaistums.

Cilvēku var tikai tik ilgi turēt verdzībā, kamēr viņš savā garā ir tik vājš, ka ieklausās sava saprāta balsī.

Saprātīgais un tikumiskais vienmēr sakrīt.

Tas fakts, ka saprāts pārāk bieži cieš sakāvi, vēl nekalpo par pietiekamu pamatu histēriskam slēdzienam, ka tas nekad nesasniegs savu mērķi.