Cilvēks kļūst labs tad, kad to, ko viņā ir ielikusi daba, līdzsvaro tas, ko viņā ir ielikusi audzināšana.

Cilvēks ir nepiesātināma un nepateicīga būtne.

Cilvēks mīl sabiedrību, kaut arī tā būtu tikai degošas sveces liesmiņas sabiedrība.

Kas ir cilvēki? - Mirstīgi dievi. - Bet, kas ir dievi? - Nemirstīgi cilvēki.

Cilvēka jēdzienā ir ietverts, ka viņa augstākam mērķim ir jābūt nesasniedzamam, bet ceļam uz to - bezgalīgam.

Cilvēks ir pats cietsirdīgākais dzīvnieks attieksmē pats pret sevi. Bet, protiet saklausīt sajūsmas noti visos, kas dēvē sevi par grēciniekiem, nožēlas pilnajiem, to žēlabās un pašnoniecinājumā.

Tie, kuri līdz šim visvairāk cilvēku ir mīlējuši, ir nodarījuši viņam vislielākās sāpes; līdzīgi visiem mīlētājiem, viņi ir vēlējušies neiespējamo.

Mēs uzticamies savām acīm - bet tām ticēt nevar; mēs paļaujamies un savu sirdi - bet tai nedrīkst paļauties. Iegaumējiet jel mācekļi: tik tiešām nav viegli iepazīt cilvēku!

Cilvēks nav ne eņģelis, nedz arī dzīvnieks un viņa nelaime slēpjas apstāklī, ka, jo vairāk viņš tiecas līdzināties eņģelim, jo vairāk viņš pārtop pa dzīvnieku.

Cilvēks - nemitīga izlikšanās, meli, liekulība ne tikai citu, bet arī sevis paša priekšā. Viņš nevēlas dzirdēt patiesību par sevi, izvairās to darīt zināmu citiem. Un šīs ievirzes, kas ir pretrunā ar saprātu un taisnīgumu, ir dziļi iesakņojušās viņa sirdī.

Cilvēks - būtne bez spārniem, ar divām kājām un platiem nagiem, kas spēj apzināties, kas ir valsts.

Cilvēks [..] ir kaut kāda dieva izdomāta rotaļlieta. To arī vajadzētu ņemt vērā [...]. Jādzīvo rotaļājoties.

Katrs cilvēks nelīdzinās kādam citam, un ar katru dienu kļūst arvien mazāk līdzīgāks pašam sev.

Cilvēks ir visu lietu mērs - eksistējošo par cik tās eksistē un neeksistējošo par cik tās neeksistē.

Mūsu laiku cilvēks ir nāvējošs kustonis; pašā viņa dvēseles pamatā vara un naids. No daudzajiem, dažādiem pamatiem dabā viņš sev izvēlējies nāvējošo kā galveno un tā radījis plaisu starp dabu un zemi. Kad cilvēkā kā dabas ražojumā pamostas arī labu vēlošas jūtas, tad viņam tās arī top vērstas no nāvējošām dziļām. Viņš gribētu justies tuvāk dabai un tuvina sev puķes, bet ieslēdz tās savā šaurā telpā, kur tās nīkst. Viņš grib mīlēt kustoņu, bet dziedātāju putniņu liek krātiņā un māju kustoņus dara par mēmiem vergiem. Viņš grib mīlēt sev līdzīgu, bet tad tam jātop par viņa īpašumu kā nedzīvai mantai. Mīla ir augstākais princips dabā no sākta gala. Ir laiks tapt no kustoņiem par cilvēkiem arī mums.