Dzīve sastāv no šņukstiem, nopūtām un smaidiem, pie kam šņukstu ir daudz vairāk.

Katra atsevišķa cilvēka dzīve - vieninieka kamera, kur sienu vietā spoguļi.

Dzīve - atmiņas par kādu viesos ātri pagājušu dienu.

Dzīve līdzinās teātrim: nereti slikti cilvēki ieņem tās labākās vietas.

Dzīve līdzinās sacīkstēm: vieni ierodas savā starpā sacensties, citi tirgoties, bet paši laimīgākie noskatīties... .

Lielā māksla dzīvot laimīgi slēpjas spējā dzīvot tagadnē.

Divas lietas piešķir cilvēka dzīvei ko dievišķu: dzīve sabiedrības labā un patiesums.

Dzīve pati par sevi ir īsa, bet, kad tā nav laimīga, tā šķiet gara.

Slikti dzīvo tie, kas visu mūžu to vienu dara, kā tikai gatavojas dzīvot.

Dzīve sasniedz savu augstāko pakāpi varoni un piepildās savā idejā. Jo varonī viņa apzinās savas īpatnējās gribas ar īpatnējiem mērķiem un līdzekļiem un top savā gribā neatkarīga no jelkādiem ārējiem apstākļiem. Varoņa dzīve ir dzīve kā tāda. Dzīves un viņas gribas un līdzekļu ārējie veidi mainās, bet absolūtais saturs paliek. Šo absolūto dzīvi grib attēlot absolūtā māksla - drāma. Neapzinīgi viņa to darījusi jau senlaikos, bet varbūt arī apzinīgi, un mēs tikai par maz pazīstam senos laikus. Bet mūsu laiki liekas apzinīgi novēršamies no šī mērķa.

Nezināt - vēl nau dzīvot, zināt - vēl nau darīt, darīt - vēl nau gribēt. Bet zināt un darīt, ko grib, - tas ir dzīvot.

Dzīve. Saprotu to arvien mazāk un mazāk, bet mīlu - vairāk un vairāk.

Katrs steidzina savu dzīvi ilgojoties pēc nākotnes un izjūtot nepatiku pret tagadni.

Brīvs cilvēks vismazāk domā par nāvi, un viņa gudrība smelta no pārdomām par dzīvi, nevis nāvi.

Tikai nedaudzi dzīvo šodien. Lielākā daļa gatavojas dzīvot vēlāk.