Prātam par sevi ir nepieciešama ticība, bet gribai -

vēlēšanās, un, ja tie neatrod ticības un vēlēšanās

cienīgus objektus, tie tiecas pēc necienīgiem.

Ar kādu vieglumu un pašapmierinātību dara ļaunu cilvēks,

kad viņš tic, ka veic labu darbu!

Gandrīz vienmēr cilvēki tic nevis tam, kas ir pierādāms,

bet tam, kas atbilst to vēlmēm.

Ticība ir zāles dvēselei, kuru nomoka sabiedrības

slimības.

Agrāk cilvēki ticēja, ka Dievs valda pār pasauli. Šī

ticība ierobežoja viņu atbildību. Jaunā ticība, atbilstoši

kurai viņiem ir jāvalda pašiem, uzliek tādu atbildības

nastu, kas visiem nav panesama.

"No ticības taisnais dzīvos."

... ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams,

pārliecība par neredzamām lietām. ... . ... bez ticības

nevar [Dievam] patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas,

nākas ticēt, ka viņš ir, un, ka tiem, kas to meklē, viņš

atmaksā.

Es neticu brīnumiem un nekad neesmu tiem ticējis. Tā ir

sievišķā ticība, vīrišķā saucas: attīstība, tā ir mana

ticība.

Tā ir mana ticība, ka cilvēks jau šeit, zemes virsū, var

kļūt svēts, vienīgi šeit.

Ticību nevar dibināt uz zināšanu, kā dara jaunu laiku

naturālisti. Tā dibināma tikai uz cerību un gribu. Tik

vien viņai sakara ar zinātni, ka nevar pretī runāt

loģikai. Griba, kas to darītu, taptu bez satura.

Mūsu laikos ticība nevar vairs dibināties uz paradumu un

tradīcijām - kā itin visas pastāvošas ticības, - tad viņa

domājošam cilvēkam top nedzīva un nedomājošam top garīgs

spaids un citu - valdošās šķiras - rokās par ieroci viņu

kalpināt. Ticība var dibināties uz prasību pēc

neizprotamā, - tad dvēsle dara sevi arī nebrīvu un vēlas

šo nebrīvību, jo nezin, ko iesākt ar brīvību, vai baidās

no viņas, tādēļ ka brīvība uzliek pienākumu sevi attīstīt

jaunā veidā. Bet mūsu laikos augstākā prasība ir pēc

dvēsles brīvības un attīstības un pēc visas līdzšinējās

dzīves pārvēršanas uz skaistumu kā dvēsles uzdevumu. - Vai

ir ticība, kas izpildītu šo augstāko prasību?

Cik viegli un ērti būt ticīgam: pieņemt par pilnu to, kas

tiek teikts un kam jātic. Kas teikto nepieņem, tam jāpūlas

ar šaubām un meklēšanu. Un tomēr atzīst par slavējamu

kūtro un par peļamu centīgo.

Tas apstāklis, ka ticība atstāj labu iespaidu uz cilvēka

morāli, nekādā veidā neliecina par pēdējās patiesumu.

Bez darbiem nav ticības: tie ir tās mērs.

Ticība ir sestā sajūta, kuru Dievs pēc sava prāta dāvā vai

atsaka.