Godkārība un ziņkārība ir divi mūsu dvēseles dzenuļi.

Pēdējā mums liek visur bāzt savu degunu, bet pirmā neļauj

neko atstāt neatrisinātu un nenoteiktu.

Pamudinājumiem un skubinājumiem ir kaut kāds spēks tikai

attiecībā uz cildeniem jauniešiem un ar tikumību var

iedvesmot tikai cildenu raksturu, kas tik tiešām mīl

skaisto.

Labam zirgam būs vairāk barības, sliktam - vairāk pātagas

cirtienu.

Ja zirgu ar auzām barosi - pātagu nevajadzēs.

Tas, kuram nepieciešami stimuli cildenai rīcībai, tādu

nekad neveiks.

Godkāre, mantrausība, patmīlība, iedomība, draudzība,

augstsirdība, patriotisms - šīs cilvēciskās jūtas dažādās

pakāpēs un dažādos sabiedrības slāņos no laika ir bijušas

un joprojām ir pirmsākums visai rīcībai un pasākumiem, kam

vien ļaužu cilts nododas.

Dažreiz glaudījiens ir ķērīgāks nekā pats asākais pliķis.

Reti kad pieļausi kļūdu, ja izcilu rīcību izskaidrosi ar

godkāri, ikdienišķu - ar paradumu, zemisku - bailēm.

Bailes un cerības - lūk, divi instrumenti, ar kuru

palīdzību valda pār cilvēkiem, tā vietā, lai pielietotu

šos instrumentus bez izšķirības, tos ir jāpielieto

atbilstoši to dabai. Bailes neuzbudina, bet attur, to

pielietošana likumos kā soda sankcijas nekalpo tam, lai

rosinātu darīt labu, bet gan, lai atturētu darīt ļaunu.

Nav manāms arī, ka bailes no trūkuma darītu kādu no

sliņķiem centīgu. Lūk, kāpēc, lai izraisītu starp

cilvēkiem sacensību darbā, viņiem ir jāparāda, ka darbs

nav līdzeklis, lai izbēgtu no bada, bet veids, kā sasniegt

labklājību.

Napoleona kareivji cīnās no rīta līdz vakaram un soļo no

vakara līdz rītam, veicot neiedomājamus pārgājienus,

uzrodoties visnegaidītākajās vietās,- nevis tamdēļ, ka

katrs no viņiem savā mugursomā nestu maršala zizli, bet

gan tamdēļ, ka katrs no viņiem cer rīt tajā nest vismaz

pusduci sudraba karošu.