Nabaga cilvēki! Cik gan gadsimtu bija vajadzīgs, lai tiktu

pie mazumiņa saprāta!

Visaugstākā saprāta izpausme ir spēja sadzīvot ar

cilvēkiem, kuriem tas nepiemīt.

Liktenis ir netaisni sadalījis saprātu - daudziem tā

vispār nav, bet citiem tas kalpo, lai vajātu tos, kuriem

patiešām tas piemīt.

Kas to lai zina, varbūt tieši kaislībām saprāts ir

pateicību parādā par savām visspožākajām uzvarām.

Saprāts pēc savas dabas izceļas ar sievišķīgumu: tas nekad

nerada, bet tikai uztver; tā darbība ir vērst uz derīgu

mērķu īstenošanu gan pilsoniskajā dzīvē, gan zinātnes un

filozofijas un pat poēzijas jomā. Tamdēļ humānisms kā tāds

ir attiecināms uz saprāta sfēru. Bet šajā sfērā nevar

rasties nekas ģeniāls, jo ģēnijs ir objektīvā vērojuma

spēks, kas nav raksturīgs lielākajai cilvēku daļai. Tā

izpausmei ir gadījuma raksturs, piemērām, pat parasts

cilvēks spēj uzrakstīt ciešamu dzeju. Bet parādījies tas

ātri zūd, jo parasts cilvēks meklē visā sev atbalstu

abstraktā jēdzienā kā nogurušais meklē krēslu, lai

apsēstos. To var izskaidrot tā, ka lielāko cilvēku

daudzumu pasaule interesē vienīgi kā vēlmju objekts, kuru

apmierināšanai pietiek ar vieniem jēdzieniem. Lūk, kāpēc

pūli tik maz interesē mākslas darbi un dabas skaistums.

Cilvēku var tikai tik ilgi turēt verdzībā, kamēr viņš savā

garā ir tik vājš, ka ieklausās sava saprāta balsī.

Saprāts - labākā gadījumā līdzinās mūsu sievai: tiešām mēs

to bieži dzirdam, tikai reti kad ieklausāmies tajā, kas

tiek runāts.

Centies kļūt saprātīgs, nevis bagāts. Bagātība var zust,

saprāts ne.