Morāle ir vienīgais kults, uz zemes cilvēkam vienīgā

dabīgā reliģija, vienīgais, kas tam ir jāizkopj šajā

pasaulē. Tikai izpildot šīs morāles prasības, mēs varam

uzskatīt, ka izpildām dieva gribu. Ja tiešām cilvēks ir

radījis cilvēku tādu, kāds viņš ir, tad, šķiet, dievs ir

apveltījis viņu ar pašsaglabāšanās sajūtu un tieksmi pēc

laimes. Ja dievs ir radījis mūs saprātīgus, tas nozīmē, ka

viņš ir vēlējies, lai mēs ņemtu vērā saprātu, atšķirot

labo no ļaunā, derīgo un kaitīgo. Ja viņš mūs ir radījis

par sabiedriskām būtnēm, tas nozīmē, ka viņš ir gribējis,

lai mēs dzīvotu sabiedrībā un tiektos pēc tās saglabāšanās

un labklājības pieauguma.

Reliģija līdzinās iemauktiem nelīdzsvarota rakstura vai

dzīves apstākļu nomāktiem cilvēkiem. Bijība dieva priekšā

attur no grēka tikai tos, kas nav spējīgi kvēli vēlēties

vai jau nav spējīgi grēkot.

Reliģijas jautājumos cilvēkus var dēvēt par pieaugušiem

bērniem.

Tikai cilvēki spēj būt reliģiozi: dzīvniekam nav reliģijas

tāpat, kā tiem nav arī tiesību un morāles.

Reliģija - apziņas forma, kurā patiesība ir saprotama

visiem cilvēkiem neatkarīgi no to izglītības pakāpes.

Tas, kas dzīvo viņpasaulei, ir bīstams šajā pasaulē.

Ir maldi, kurus nedrīkst atspēkot. Ir nepieciešams

maldīgam prātam dot tādas zināšanas, kas to apgaismos.

Tādi maldi izzudīs paši no sevis.

Cilvēki strīdēsies reliģijas dēļ, par to rakstīs grāmatas,

dēļ tās cīnīsies un mirs,- tikai nedzīvos atbilstoši tai.

Reliģija nepieciešama tikai tiem cilvēkiem, kuros nav

izkoptas cilvēciskuma jūtas. Pieredze un novērojumi

skaidri apliecina, ka godīgu cilvēku savstarpējās

attiecībās, pēc tās nav nekādas vajadzības.

Reliģija ir nepieciešama tikai tiem, kas nav spējīgi

izjust humānisma jūtas. Pieredze un novērojumi rāda, ka tā

nav noderīga godīgiem cilvēkiem.

Vai galu galā tas ir tik svarīgi, ka kāds noslīgst uz

ceļiem koka Kristus priekšā, ja tādā veidā viņš kļūst

labāks?

Labi būtu bijis, ja vārds "reliģija" vispār neeksistētu.

Kur un kādā sakarā tas vispār ir radies? Radīt no tā

patiesu mācību par laimi - lūk kāda mērķa cienīgi būtu

visi pūliņi.

Vai nevar neradīt izbrīnu, ka cilvēki, kas tik kareivīgi

aizstāv reliģiju, tik ļoti reti dzīvo pēc tās

priekšrakstiem?

Kad es daru ko labu, jūtos labi. Kad es daru ko sliktu,

jūtos nelāgi. Lūk, mana reliģija.

Valdošā reliģija nekad nav askētiska.