Lepnība rodas nepietiekamu pārdomu un sevis paša neziņas

rezultātā.

Ja mūs pašus nenomāktu lepnība, tad mēs nežēlotos, ka citi

ir lepni.

Diogens netīrā apģērbā šurpu un turpu pārstaigāja

izsmalcinātus paklājus Platona istabās. "Es dzeļu - viņš

teica,- Platona lepnībai." "Jā - iebilda Platons,- bet ar

cita paveida lepnības palīdzību."

Neļaujiet lepnībai jūs pārņemt. Tās dēļ jūs zaudēsiet

objektivitāti.

Lai neviens savā uzpūtībā nepaceļas pāri otram... .Kas tev

ir, ko tu nebūtu saņēmis? Bet, ja esi saņēmis, kapēc tad

kļūsti lepns, it kā nebūtu saņēmis?

Lepnība ir prieks, ko pavada ideja par kādu mūsu darbību,

kuru, kā mēs iedomājamies, citi slavē.

Tā sauktā tukšā lepnība ir tāda pašapmierinātība, ko uztur

vienīgi pūļa viedoklis, un, kad tas zūd, tad zūd arī paša

pašapmierinātība, proti, tas augstākais labums, kas katram

mīļš. Šā apstākļa dēļ tas, kura lepnībai pamatā ir pūļa

viedoklis, ikdienā allaž ir norūpējies. Viņš nopūlas un

izmēģina visu, lai tikai saglabātu savu reputāciju. Pūlis

taču ir svārstīgs un mainīgs, un tāpēc, ja labo slavu

nesargā, tā ātri izgaist. Turklāt tā, ka visi alkst pūļa

atzinības, tad katrs viegli aizēno cita reputāciju un visa

minētā rezultātā, tā kā apstrīdēts tiek tas, ko uzskata

par augstāko labumu, rodas milzīga vēlme citam citu

jebkādā veidā apspiest, un tas, kas galu galā izrādās

uzvarētājs, savu lepnību vairāk var pamatot ar to, ka

kaitējis citiem, nekā ar to, ka darījis labu pats sev.