Laimes noslēpums ietverts spējā izlauzties no sava "es"

ietvariem.

... es esmu daļa no veseluma, kura pārvaldītāja ir daba.

... . Tad, lūk, paturot to prātā, es daļa no veseluma,

neizturēšos ar nepatiku pret to, ko veselums man iedala,

jo nav ļaunuma daļai tur, kur derīgums ir veselumam.

Veselumā nav nekā tāda, kas tam nebūtu derīgs ... . Tad,

lūk, atceroties, ka es esmu šāda veseluma daļa, es visu,

kas notiek, pieņemšu kā labumu. Bet tā, ka no dabas es

esmu radniecīgi saistīts ar tiem, kas man ir viendabīgi,

es nedarīšu neko nesabiedrisku, taisni otrādi, drīzāk gan

vienmēr paturēšu viņus redzeslokā un jebkuru savu tieksmi

virzīšu uz kopīgo labumu, no pretējā novēršoties. Un, ja

viss tā izdodas, dzīves plūdums neizbēgami kļūst laimīgs

... .

Tikai spoguļojoties otrā, iespējams redzēt sevis paša Es.

Nevienam nepietiek tikai ar savu Es.

Kas noslēdzas savā paša Es, drīz nosmok.

Dzīve ir sevis jušana, "Es" jušanas augstākā pakāpe

cilvēka egoismā.

Mums trūkst viengabalainības, mēs sastāvam no atsevišķiem

gabaliņiem, un katram no tiem ik mirkli ir sava nozīme.

Mūsu iekšējā uzbūve ir tik raiba un daudzveidīga, ka

dažādos brīžos mēs atšķiramies paši no sevis ne mazāk kā

no citiem.

Es - vienīgais cilvēks uz pasaules, kuru man gribētos

iepazīt tuvāk.