Dzīves uzdevums nav būt tādam kā vairākums, bet gan dzīvot

atbilstoši savam iekšējam paša apzinātam likumam.

Dzīvo tā, it kā tev tūlīt būtu jāatvadās no dzīves, it kā

tev atlikušais laiks būtu negaidīta dāvana.

Dzīve - tas ir ceļš mājup.

Dzīve - prieka avots, bet visur, kur no tā dzer pūlis, šis

avots saindēts.

Dzīve sastāv no šņukstiem, nopūtām un smaidiem, pie kam

šņukstu ir daudz vairāk.

Katra atsevišķa cilvēka dzīve - vieninieka kamera, kur

sienu vietā spoguļi.

Dzīve - atmiņas par kādu viesos ātri pagājušu dienu.

Dzīve līdzinās teātrim: nereti slikti cilvēki ieņem tās

labākās vietas.

Dzīve līdzinās sacīkstēm: vieni ierodas savā starpā

sacensties, citi tirgoties, bet paši laimīgākie

noskatīties... .

Lielā māksla dzīvot laimīgi slēpjas spējā dzīvot tagadnē.

Divas lietas piešķir cilvēka dzīvei ko dievišķu: dzīve

sabiedrības labā un patiesums.

Dzīve pati par sevi ir īsa, bet, kad tā nav laimīga, tā

šķiet gara.

Slikti dzīvo tie, kas visu mūžu to vienu dara, kā tikai

gatavojas dzīvot.

Dzīve sasniedz savu augstāko pakāpi varoni un piepildās

savā idejā. Jo varonī viņa apzinās savas īpatnējās gribas

ar īpatnējiem mērķiem un līdzekļiem un top savā gribā

neatkarīga no jelkādiem ārējiem apstākļiem. Varoņa dzīve

ir dzīve kā tāda. Dzīves un viņas gribas un līdzekļu

ārējie veidi mainās, bet absolūtais saturs paliek. Šo

absolūto dzīvi grib attēlot absolūtā māksla - drāma.

Neapzinīgi viņa to darījusi jau senlaikos, bet varbūt arī

apzinīgi, un mēs tikai par maz pazīstam senos laikus. Bet

mūsu laiki liekas apzinīgi novēršamies no šī mērķa.

Nezināt - vēl nau dzīvot, zināt - vēl nau darīt, darīt -

vēl nau gribēt. Bet zināt un darīt, ko grib, - tas ir

dzīvot.