Apziņa nevaid pērkama par naudu, nedz dvēseles miers par

visu pasaules zeltu.

Cilvēkiem, kurus mēs mīlam, gandrīz vienmēr ir lielāka

vara pār mūsu dvēselēm nekā mums pašiem.

Gudrība dvēselei - tas pats, kas veselība miesai.

Vai, dvēsele, tu būsi kādreiz krietna, vienkārša, vienota,

kaila, skaidrāk saskatāma nekā tevi ietverošais ķermenis?

Vai tu baudīsi kādreiz tādu stāvokli, kas būtu draudzīgs

un gatavs uz zaudējumiem? Vai tu būsi kādreiz piepildīta,

brīva no vajadzībām un ilgošanās, bez jebkādas iekāres -

nedz pēc dzīvas būtnes, nedz pēc nedzīvas lietas - lai

gūtu apmierinājumu? Vai neiekārosi nedz laiku, lai ilgāk

justu baudu, nedz vietu vai zemi, nedz klimatu, nedz

cilvēku labvēlību? Kad tu beidzot būsi mierā ar to

stāvokli, kāds ir, priecāsies par to, kas tev ir ... ?

Dvēseles vērtību nenosaka tās spēja augstu pacelties, bet

gan spēja būt sakārtotai vienmēr un visur. Tās lielums

neizpaužas dižumā, bet gan ikdienišķajā.

Dvēsele ir mīlētāja dziesma.

Dvēseles ir tikpat mirstīgas kā miesas.

Slimai dvēselei nav pa spēkam panest grūtības.

Dvēseles nemirst. Pametot iepriekšējo mitekli, tās atkal

top uzņemtas cituviet.

Patiesi cildens cilvēks nepiedzimst ar dižu dvēseli, bet

gan pats to rada caur saviem darbiem.

Par ko cilvēka dvēsele ir vientuļa? - Ko meklējat vainu?

Ko meklējat nolūku? Ko lietojat sīkus līdzekļus? Ko cerat

brīnumu? Pašā būtībā dvēselei jābūt vientuļai; uz to celts

visas pasaules pamata plāns. Dvēsele mūsu domātā garīgā

pasaulē ir tas pats, kas atoms materiālā pasaulē, un atoms

ir nedalāms, arī savienojumā vientuļš.

Bet mīlot dvēsele iziet no savas vientulības, atsakās no

savas nedalāmības, atdod sevi otram, irst patība, top

cita, atjaunojas vai mirst? Tās vēl tik savienojums, jo

patība paliek tomēr ar savām atdalītām miesām un dvēseles

dzīvi. Bet ja dvēsele vēršas pašā pamatā? Bet ja mīlas

spēks ir tik liels? Bet ja mīlas spēku attīsta? Ja daudzi?

Ja visi? Vai tu gribi pasaules pamata likumu lauzt? Gribu,

jo nevaru izturēt šo pasauli. Jā, gribi - -

Meklējot pārvarēt dvēseles vientulību, mēs nodarām aizvien

vienu kļūdu: mēs nenododamies skaidri lietai. Mums vienmēr

blakus nolūks: lai saprastu mūs, lai mierinātu mūs! - Bet

mērķis ir taču: pārvarēt vientulību, atrast ceļus uz citu

dvēseli, saprast šo citu dvēseli. Mēs esam savtīgi, un tā

nesasniedzam ne lielos citu, ne mazos savus mērķus. Mēs

stāvam paši sev ceļā. Mēs prasām algu, kad darbs vēl nau

darīts. Saprast citu - saprast sevi. Saprast sevi -

saprast pasauli.

Vai cilvēka dvēsele vien ir vientuļa? Kustoņa ir vēl daudz

vientuļāka un nelaimīgāka, jo viņa dvēsele daudz mazāk

spēj savienoties, pat izteikt sevi nespēj kaut cik

pietiekoši. - Nekas nau tik žēli, kā skatīties kustoņa

ciešanās un redzēt, ka tas velti pūlas izteikt sevi. Bet

mēs, kas spējam to, lai izsakām arī viņu ciešanas.

Dzīvei derīgo vairāk atklāj prozas rakstnieki, nekā

dzejnieki. Pirmie tiecas pēc patiesības, otrie par katru

cenu tiecas piesaistīt dvēseles, bet dvēseles vairāk par

patiesību piesaista maldi.