Arī akmens plīst, ja to nokaitē.

Dusmas vienmēr gāžas pār vismazāk aizsargātajiem.

Dusmas cilvēku ātri vecu padara.

Labsirdīgu cilvēku dusmas - nav nekas cits kā sakāpināta

vēlme piedot.

Dusmas neapšaubāmi ir vājuma izpausme, vispārzināms, ka

visvairāk tā izpausmes satopamas no vāju radījumu: bērnu,

sieviešu, vecu ļaužu, slimu utml. puses.

Dusmas - neprāta aizsākums.

Dusmas - atklāts un pārejošs naids; naids - apvaldītas un

pastāvīgas dusmas.

Ja tevi ir pārņēmušas dusmas, tad noskaiti līdz desmit, ja

stipras dusmas - līdz simtam.

Kas dusmās iesākts, tas kaunā nobeigts.

Dusmām vienmēr var atrast ieganstu, bet reti kad -

pietiekamu.

Nav vērts dusmoties divos gadījumos: kad lietu vēl var

labot un kad vairāk nekas nav labojams.

Caur rūgtu pieredzi esmu apguvis vissvarīgāko mācību par

dusmu iegrožošanu. Tāpat kā sakrājušos karstumu var

pārvērst enerģijā, tā arī savaldītas dusmas var pārveidot

par spēku, kas maina pasauli.

Kuru nekas nespēj sadusmot, tam nav sirds, bet nejūtīgs

nespēj būt personība.

Esi saprātīgs dusmās. Ja tas ir iespējams, lai vēsa galva

novērš šo rupjo izvirdumu - saprātīgam cilvēkam tas

nesagādā grūtības. Pirmais solis, lai savaldītu dusmas -

ievērot, ka tās sāk tevi pārņemt savā varā, tādējādi pašam

sākt kontrolēt savu uzbudinājumu nosakot, cik tālu un ne

tālāk dusmas var aiziet. Par to domājot, tu iekaisušais,

sāc jau atdzist. Proti, ar cieņu un laikā apstāties -

visgrūtāk ir apstādināt jau auļojošu zirgu. Patiesa veselā

saprāta pārbaude - pat neprāta mirkļos saglabāt saprātu.

Pārmērīga kaislība vienmēr novirza no pareizā ceļa: ja to

atcerēsies, tad nekad nekļūsi netaisns, nepārkāpsi

saprātīguma robežas. Tikai apvaldot kaislību, saglabāsi

varu pār to - un tad tu būsi pirmais, ja ne vienīgais,

"saprātīgais jātnieks".

Nekad nav tā, ka dusmām nebūtu iemesls, bet reti, kad šis

iemesls ir pietiekošs.