Hospitāļu iela.

un tumšas parādenes daiļā
zudi tu
vairs neredzēt man tavu gurnu šūpas

bet neesmu pēc dailes nācis šeit

es tālāk soļoju un ieraudzīju žūpas
tur bija kādi pieci vienuviet
ar acīm sarkanām kā bēdīgs saulesriets

bij polši pievesti
tie bīdīja priekš viena
jo bija vienpadsmit
un bija brīva diena

es izlikos ka viņus nepazīstu
(es, rēta, izlikos, ka dzīstu)
es muku bodītē un pirku desmit olas
es viņus pazīstu
tie ir no mūsu skolas

es negribu šais dzīrēs piedalīties
es nezinu kā pieņemts
kā ir tad
kad mātes fabrikās
un tēvi kaut kur dropē
un izveidojas griezīgs plakans stils
aiz kura slēpjas citādākas rētas

lai piedod labiņie
kas šajā ielā dzīvo
un savu labumiņu
rāda katru dienu

bet viņi nav un nebūs šitās ielas sāls

viens no tiem čaļiem
vecs un gluži bāls
varbūt ir dzejnieks —
visu mūžu raksta
ar pieduļķotām asinīm
uz bruģa
tādas dzejas
kas liktu visam apstāties

un mājas truli raugās
tiesneši rok dārzus
ir brīva diena
vienpadsmit
un lāsts

Viss, ko es nevarēju, izrādās tas, ko varu
Viss, ko nespēju, izrādās tas, ko spēju
Es noriju asaru, uzsmaidu savai bēdai
un pasaku : viss
es atlaižu tevi vējā...

Viss, ko es nepratu, ir tieši tas, ko protu,
Tas, ko nezināju, kā krustvārdu mīklas minas
Es aiztramdu nevarību, uzsmaidu dzīvotpriekam
un pasaku : spēšu.
Un debesis atritinās.

Es tevi...
Un sekot var bezgala daudz.
Mīlu, ienīstu, gribu.
Izej laukā un vēju sauc
Un mīlestību.

Un uz iedomu balkona paelpo svaigu gaisu.
Laiks mani kā karote
pa kafijas tasīti maisa.

Pa to kafijas tasīti
uz tava galda.
Esmu ar mieru izkust,
Lai tev tā salda...

Gaujas miglā

Tu paskaties kā zeme aiziet dusā,
Tu paklausies kā rasa upē krīt,-
Un vajag iet un vajag runāt klusāk,
Un nevajag šo mieru izbaidīt.
un gribas, lai šim klusumam nav malas.
Bet krūtīs skaļi sit. Un kas to zin...
Kā zemes smaržu pieliets linu palags
Mūs abus divus Gaujas migla tin.
Pie vienas rokas otra skaras liegi
Pie karstas ogles - karsta. Un tad šķiet -
Kļūst miglas baltums spilgts kā saulē sniegi,
Ar pērkonbalsīm lakstīgalas dzied...
Sirds iegūst melnās bezdelīgas steigu,
Tu aizskrien prom. Es palieku. Un tad?
Un tad - nekā. Tai dziesmai vairs nav beigu -
Ne rīt, ne nākošgad, ne tad... Nekad!
Es Tevi taču panākšu aiz kraujas
Un arī tur, kur kāzu troksnis skaļš,
Es tavu izņemšu no viņa saujas
Un šinī vietā atnesīšu atpakaļ.
Ar rasu kopā līs tev smarža sejā,
Tik tīra un tik gaiša, cik vien smarža var,
Un kūpēs migla Gaujas ievu lejā
Un tikpat balta, kā ir šovakar.

Tā runāja puķu tirgonis

Jā, es ir filfaku beidzis
A kas?
Lai es rubīju šūlē?!
tur ir bardaks vēl lielāks kā Vefā.
Ē, uzrāvos viņreiz
ar pāris lampočkām ķešā.
Izručījos, a kakže.
Vovka man partkomā šancē
Par šoferi, ne jau . . .
Vot, puķītes atveda šorīt ar volgu
Dullais, priekš kam
lai audzēju pats!
Olga pa veikalu šeptē
un puķītes vienmēr ir frišas.
Viģiku nopirkām nesen
Piekāp, ja asinis riņķo par lēnu
Šitās? Ē, vecīt, šitās tu neņem,
tikai kā draugam - tās ir no kapiem.
A šitās tu var paņemt
priekš brūtes! Sarkanas neļķes
Revolūcija, biedrīt, tā sakot.
Asiņu zieds

Labi dzīvot zemē manā,
Kas vēl otru tādu dos,-
Kalnam pāri pretī panāk –
Bērzi tāšu zābakos:
Panāk pretī, lepni, stalti,
Augsti celtu galvu tur.-
Citur bērzi nav tik balti
Un tik lepni nav nekur.
Arī manī lepnums sakarst.
Kur tāds lepnums visiem mums?
-Tas no Tevis! – bērzi saka.
Bērziem bilstu: - Tas no jums!-

Viss ir joks, par visu smejies,
Laid, lai citi raud un vaid,
Ja ir labi – pakavējies,
Un, ja netīk – projām laid.

Projām laid uz citām malām,
Vienā vietā sasmok drīz,
Vai līdz otram pasaules galam,
Līdz sev priekus atradis.

Ja nav naudas, spārni īsi,
Guli tur, kur liktenis sien,
Gaidi nāvi, paradīzi,
Paliec vājš un bedrē lien.

Visskaistākās ogas pasaulē

Vis skaistākām ogām pasaulē
Pilni šoruden pīlādžu zari.
Visskaistākās ogas pasaulē
Apēd vārnas un strazdu bari.

Visskaistākās ogas pasaulē
Tikai tāpēc vien, ka tās rūgtas,
Smagiem, sarkaniem ķekariem
Šūpojas nenoplūktas.

Man ir tikai viena pati sirds,
Viens balons pīlādžu vīna,
Un cik maz var tajā iepildīt,
To mēs katrs zinām.

Man ir tikai viena pati sirds,
Bet jums taču arī ir sirdis!
Tad noplēsiet visus pīlādžus
Un tie visu ziemu jūs dzirdīs.

Bet kad klusos vakaros cikādes dzied,
Izpeld mēness sarkaniem ragiem.
Un sarkani pīlādži pusnaktī zied,
Ogu ķekariem smagiem.

Visskaistākās ogas pasaulē,
Rudens naktīs man rādās miegā.
Un pirmajā sniegā kā asaras birst,
Kā sarkanas asaras sniegā.

Un, ja arī dažā pavārtē
Pēc nekrietnības smirdēs,
Sauciet: man ir tikai viena sirds!
Sauciet, un jūs dzirdēs.

Dāvana

Lai tu mazāk klusētu un skumtu,
Lai tev reizēm netrīcētu plecs,-
Es tev dāvinu šo Rīgas jumtu,
Tici man, ka viņš ir ļoti vecs.


Nav no mūsu gadsimta, bet pērniem.
Skaties, kāda zaļa sūna stīdz.
Mazie jumtiņi nav viņa bērni-
Pārskatoties nepaņem tos līdz.

Paskaties, kā starojot un lāsot,
Aizmirstot, cik reizes nācies skumt,
Saules rieta uzticēto krāsu
It kā laimi glabā vecais jumts,

Baidoties, ka tā var krist un saplīst,
Paskaties uz to un tuvāk nāc-
Vai viņš žūst vai skumjā lietū aplīst,
Tas ir tev uz mūžiem dāvināts.

Dzīve nemīl, ja par daudz tiek skumta
Arī tad, ja rētas slikti dzīst,
Arī tad, ja mēs zem viena jumta
Būsim tikai tad, kad ārā līs.

Cik pulkstens.

Tu nāci pie viņa iekšā
Un gribēji teikt, ka to mīli,
Bet apstājies nosarkusi
Un prasīji klusi – cik pulkstens?

Viņš paskatījās un juta,
Cik tu viņam mīļa un dārga,
Viņš gribēja teikt – paliec mana!
Bet apjucis teica – pusdesmit.

Tu pateicies samulsusi,
Un apgriezies lēni un gāji,
Viņš gribēja saukt tavu vārdu,
Bet tu jau aizvēri durvis.

Viņš rītā teica – ardievu,
Un tālu pasaulē gāja.
Jūs ilgi vientuļi klīdāt,
Un satikāties jau sirmi.

Meitene no manas klases.

Ir aizaugušas takas, redzi pati -
Tur katru pavasari jauna zāle dīgs,
Bet uz to puisi, kas reiz tevi satiks,
Es laikam būšu mazliet greizsirdīgs...

Ne tāpēc, ka mēs skatus mijām biežāk
Un tagad gandrīz nepārmainām tos, -
Nē, divi ceļi bieži projām griežas,
Lai tālumā ar citiem sastaptos.

Ne tāpēc, ka pār Gaujas krasta pļavām,
Kad palu migla atnāk iepīt,
Es gāju, tavu roku jūtot savā
Un baidīdamies... tevi noskūpstīt.

Nē, toreiz krūtīs neliesmoja sāpes,
Kaut kāda trauksme, kaut kas dīvains bij',
Jo šķīrāmies un it nekādas sāpes
Tās tālās dienas sauli neapvij.

Bet tagad šeit - uz lielās dzīves trases -
Man, tevi atceroties, silti mirkļi būs,
Tu esi meitene no manas klases,
Kaut zvans jau sen uz klasi nesauks mūs.

Un dzīve visus - viņu, tevi, mani -
Kur vajadzēja, nostādīja draugi.
Mūs skolas klusie koridoru zvani
No tādām tālēm kopā nesasauks.

Nu atbrauc! Nē... tu sapratīsi pati -
Drīz mūsu gravās atkal zāle dīgs
Un uz to puisi, kas reiz tevi satiks
Es tomēr laikam - esmu greizsirdīgs.

Pie savas mātes

No šīs zemes,
no šiem bērzu kalniem
mani neaizvilinās neviens:
te, kur mālains lemess
rudens rītiem salniem
tā kā spītīgs ezis
cauri brien,
te man savas sāpes,
te man savu prieku
iestādīt zem katra bērza ļauts;
te aug mani bērni,
sīksti aug un lēni
tā kā smilšu zemē rudzu grauds;
kamēr rudzu rieciens
dod man spēku savu,
kamēr Daugava ar mani runājas,
kamēr vēl pēc debesīm es tiecos,
kamēr meža pļavā
atrodas vēl laimes mirklis mazs, -
es šīs zemes meita,
es pie savas mātes,
citur nevilina
mani it nekas.

Pār pusnakti aust Jāņu ugunskuri.
Un ziedu ugunskuri - liesmo viss,
Kā papardi es tevi rokās turu,
Es zaļos pelnos esmu sadedzis.

Un pļava tā kā zaļa pelnu bura,
Kas baltā miglas viļņošanā klīst,
Es nākotni uz tavām lūpām buru
Un augšāmceļos dziesmu atbalsīs.

Bez pārdzimšanas dzīvot būtu grūti,
Ik gadskārtai lai jauns ir sapņojums.
Jau klauvē rīta ausma debess rūtīs.

Kas stiprs Jāņu naktī - mūžā nesagums,
Šī zeme atgriežas zem plaukstām mums,
Es dzimteni uz tavām lūpām jūtu.

Pieskaries zemei, zeme ir balta.
Zeme ir balta, pirms brīža bij zaļa.
Dod savu siltumu, atkal būs zaļa.
Atceries, atceries, atceries - tava daļa ir zaļa.
Atceries, atceries - viss tavā vaļā.

Krusa ir krusa, salna ir salna,
Migla ir migla pār visu līdz šim.

Uz kura kalna uguni kursim,
Kur mēs šovasar ziemosim?

Kā gan tu domā, cik ļoti no svara,
Cik ļoti no svara viens ugunskurs?
Ko gan tu, lāsteka, lāsteka, darīsi,
Kad tevī viens saules īlentiņš durs?

Krusa ir krusa, salna ir salna,
Migla ir migla pār visu līdz šim.

Tik, cik būs uguņu uz katra kalna,
Tik mēs arī dzīvosim.

Visskaistākais ceļš

Man stāstīja draugs par cilvēku,
kas daudz pa pasauli klīdis,
Uz tuksnešu dzelteniem spilveniem
Kas bieži vien gaidījis rītu...

Kas reizēm zem palmu vēdekļiem
dzēris dienvidu svelmi
Un suņu kamanu sēdeklī
Traucis pār ledainām dzelmēm.

Bet, kad viņam lūguši pastāstīt
par savu visskaistāko ceļu,
Viņš īsu atbildi devis tūlīt,
Katru vārdu no dvēseles smeļot:

- Pa pasaules dunošiem lielceļiem
Ilgi, ilgi esmu es gājis,
Bet skaistāks un mīļāks par visiem tiem
Ir ceļš, kas ved atpakaļ mājās.