Vismaz saule. Ja jau ne nieka nav lemts dabūt. Nekas tev nepieder. Neviens neko nedod. Un nedos. Nav ko lūgties. Nabadzība. Bet - vismaz saule. Kaut vai tik vien.
Tik vien kā. Ziemā un vasarā, pavasarī arī. Mani brāļi arī tā saka. Saules brāļi. Zobenbrāļiem ir zobens. Pusbrāļiem - sava puse. Asinsbrāļi cīnās par tēva mantojumu. Mēs esam saules brāļi.
Prasa: kas mums ir. Vismaz saule!
Tik vien. Viena pa visiem. Viena dēļ visiem.
Un, ja tā padomā, - mūsu dēļ.
Kaut kas tomēr. Vismaz saule.
Vismaz. Vispār jau maz. Skaitiet paši!
Viena.
Jā, bet aizmirsu pateikt. Tā nav viena karote.
Tā nav viena ābele. Ne jau reņģe viena - viena saule! Saule! Sākas jauna skaitļu rinda. Tālu neesam tikuši. Līdz vienam. Līdz vismaz saulei vienai.
Vismaz.

Kukainīt,
re, kā saule spīd!
Iemācies sauli, kukainīt!

Re, kā lapele, zaļā un vārā,
elpo
iekšā un ārā!

Skuja nedur
tam, kas nav skujā gāzies.
Kukainīt,
neuzbāzies!

Kukainīt,
re, kā saule spīd!
Iemācies sauli,
kukainīt!

Saules kokā

Izspraukusies cauri
Vēl vienam gadu lokam,
Pamazām tuvojos gaismai,
Tuvojos saules kokam.
Pamazām ienākos augļos
Un uz vidu ritu,
Ļauju, lai bezdelīgas
Lido dziedāt pie citiem.
Un, kad jūs dzirdēsiet sakām:
''Viņa ir apklususi...'' -
Neticiet! Saules kokā
Būšu es ieaugusi.

Basām kājām
dvēselīte
rasas rītā
iznāk
skatīties,
kā mazai zīlei
milzīgs ozols
iznāk.

Nav ne lielu,
nav ne mazu
šajā dzīvē,
iznāk -
ja ir liela
mīlestība,
tad viss lielais iznāk.

Basām kājām
mīlestība
acu zilgmē
iznāk,
lai ne pašam,
bet lai savai zemei
iznāk.

Ja ne citam,
tad nav pašam
mīlestības,
iznāk -
ja ir sirdī
labā gaisma,
tad viss mīļais
iznāk.

Basām kājām
dvēselīte
rasas rītā
iznāk
skatīties,
kā mazai zīlei
milzīgs ozols
iznāk.

Tā gribas dzīvi apgaismotu,
Kad gaisma sajūtama krīt.
Just sevi tā kā pieres rotu,
Kas pazaudēta zālē spīd.

Es stāvu liela meža vidū,
Kur egles gaismā zarus mērc,
Un, stariem krītot, ēnām slīdot,
Te gaisma ir vēl vairāk vērts.

Uz sūnām nometos es ceļos,
Un čiekuri un sūna sūdz
Un lūdzas, lai es nepieceļos,
Lai kāds par viņiem gaismu lūdz.

Starp sīkiem gaismas laukumiņiem -
Tā mana balss vai cita skan?
''Dod apgaismotu dzīvi viņiem!''
''Dod apgaismotu dzīvi man!''

Rudeni, esi pret mani maigs!

Rudeni, rūgteno pīlādžu laiks,
Rudeni, esi pret mani maigs!

Draudzīgi apvij ap manu pieri
Savu saulaino septembra mieru,
Ūdensrozes, kas plaukušas svelmē,
Saudzīgi noguldi ezera dzelmē,
Atļauj man košai kā sarkanai kļavai
Spoguļoties dzidrumā tavā.

Rudeni, rūgto pīlādžu laiks,
Rudeni, esi pret mani maigs!

Prieku no citiem es gaidīju ilgi,
Stundas kā strūgas pret straumi vilku,
Smiltis bij sausas un karstas kā pelni,
Sāpēja nobrāztie pleci un delnas,
Tagad, kad dzērves uz dienvidiem laižas,
Dienas nāk pretim man vieglas un gaišas.

Rudeni, rūgto pīlādžu laiks,
Rudeni, esi pret mani maigs!

Ļauj man gar peļķēm smaidot iet garām,
Labu domāt un labu darīt,
Ļauj man ar stingru un vēsu roku
Trakajam lapkritim galvu noglaust
Un, kad atkal cīruļi zvanīs,
Savu gaišumu atstāj tad manī.

nu esmu es tik gaišs
man liela laime kaiš
un nezinu – kāpēc
nu viss tiek pieminēts

tā lāsteka kas krīt
pie akas spainis spīd
pa lauku lēnām vien
re, zila egle brien

diez kur tā egle iet
es veru acis ciet
bet paliek viss tas pats
balts, balts klusināts

aug manī iekšā kāds
balts koks vai balts kāds stāds
it kā man pāri nāks
kā grāmatai balts vāks

bez virsraksta bez kā
un arī grāmatā
viss tīrs un nesajaukts
un vēl nav vārdā saukts

nu esmu es tik gaišs
man liela laime kaiš
un nezinu – kāpēc
te viss tiek pieminēts

Tu es brīvs. Re, vējš ir vaļā,
Suns atbrīvots no prieka rej.
Un pasaule kā zive zaļā
Peld cauri manai tīklenei.

Kur paliek tas, pēc kā es dzinos?
Ne leju naids, ne kalnu smīns.
Es sevī lēni izlīdzinos.
Un lēni izkūstu kā svins.

Un ne es padodos, ne cīnos,
Ne es ko prasu pasaulei.
Kā kausēts svins es izlīdzinos.
Lai mani jaunā laimē lej.

Vītols

Vītol, Gaujas līču draugs,
cik tu esi slaiks un smalks!
Tavos samta pūpolos
bitēm pirmais medus malks.
Pali pāri brāžas tev,
ledi sārto mizu šķeļ.
Bet no saknēm atvases
atkal zaļas galvas ceļ.
Nevis zelta putekšņiem,
kurus tu man matos pūt,
Tavu sakņu sīkstumam
gribu mantiniece būt.

Es, zemi kopjot, kopju sevi.

Kad zemei slāpst, man arī slāpst.
Caur viņu sevi dzirdu.
Zied puķe. Kur tā skaistāk zied -
Šeit - zemē vai šeit - sirdī?

Šis tumšais maigums, irdenums,
kā vajadzīgs viņš visiem mums,
Šī patversme no pārejoša vēja.
Es kļūstu irdena pirms sējas.

Un ābele, ko šogad iestādu,
Pleš arī manī savus zarus,
Un rokas nekoptās, šīs rokas nekoptās,
Tās mani koptu dara.

Jo, zemi kopjot, kopju sevi.

Audz, zāle, strinkšķēdama skani!
Es skanēšu tev līdz.
Līdz, zemi kopjot.
Līdz, zemi kopjot, kopsiet mani.

kaut visa diena tikai rīts
man būtu
baltu rozi rokā
un darbiņš
labi iedarīts
kas tālāk vairs nav jāizmoka

bet darbiņš
labi iedarīts
jau prasās beigts uz vakarpusi
div rokas saules rietā trīc
div ziedlapiņas
nobirst klusi

vien vāra ēna pāri skrien
šai vietai tā kā sadegusi

Man dabūt

Man dabūt visu-
nelabo un labo,
man dabūt visu-
zemisko un svēto,
un naidu man
un mīlestību dabūt,
un neko labāku
es nevaru sev novēlēt.

Man dabūt-
zemu krist un lidot augstu,
un iznest visu
nevarēt, bet spēt
caur karstu jaunību,
līdz nāves aukstumam,
un neko labāku
es nevaru sev novēlēt.

Aiz loga

Aiz loga kā rasa, kā asara
Ir atnācis zalgojošs rīts
Un manu dvēseli prasa
Un savu dzidrumu līdz

Bet dvēsele vēl nav basa,
Uz pleciem vel sapņi un miegs,
Un mīkstākais mauriņš vēl ass
Uz cietākā asfalta stieg.

Bet gaida baltnepielūdzamība
Un vilinādama plīv.
Kā pirmais skūpst - tik grūts
Ir modiens uz jaunu dzīvību.

Nesēdi vakarā,
draugs mans,
uz trepēm
un neveries zvaigznēs:
viņas
līdzīgas dzejniekiem,
kuri spīd tik pēc nāves.


Lūko,
pagraba dzīvoklī
sētnieki iededzina sveces
un sēstas pie galda,
zvanot kā tramvajs
ar karotēm
telēķos lētos.

Mikla
un plāna kā papīrs
uz trotuāriem
nosēstas gurusi migla.


Mēness
dzeltēns kā sviests.
Žēl, ka nav līdz
naža un maizes,
bet
kas pēc tā aizies?

Sapņu dzeltēna sviestmaize
derētu tagad
man
labi.
Abi
tad sēdētu klusi mēs kopā.

Kā uz skrejošiem mākoņiem
dusētu galva man
uz taviem ceļiem.
Un tavus pirkstus
uz kvēlošās galvas
es justu
kā vēsas lietus lāses.

Skaties --
migla līdz mēnēsim
plāna
kā mušas spārns.

Kokiem bailes no tumsas,
viņi pārklāti sviedriem
aukstiem
kā misiņa rokturis salā...

Nesēdi,
draugs mans,
uz trepēm!
Istabā
iekuršu kamīnu
trīspadsmit pagalēm.

Noņemšu spilvenus abus
no gultas
un pārklāšu viņus
uz grīdas
ar segu,
ko atvedis esmu
no kirgīzu teltīm.

Velti
nakts gribēs iekāpt pa logu.
Aizvilkšu aizkarus priekšā,
mīkstus un biezus
kā matus.

Noaušu veikli
tev kājas
un atdošu pagultei
kurpes.

Sēdēsim abi
pie uguns
tik tuvu,
līdz drēbes
no kvēles sāks kūpēt
kā saskrieti zirgi.

Uz tavām lūpām
būs nolaidies
klusuma putns.

Manās acīs
tu
sēdēsi visa
kā klēpī.

Un
es tev runāšu stāstu
par zēnu,
kas staigāja apkārt pa sētām
un rādīja jokus.
Nesēdi, draugs
mans uz trepēm..

Šovakar gribas man sapņot
par visu, kas augstāks par torņiem.


Skvērā uz sola --
uz sola, kur garām rūc tramvajs,
vai nejūti smaršas no pļavām
brīnišķi vāras un maigas kā lietus?

Droši tur bērzi
debesīs zilās
stāv balti kā naktsreklos.

Jasmiņi smaržo.
Govis nopūšas kūtīs.
Šķūnīšos,mazos kā alga,

varētu iegrimt tur sienā,
skūpstošā sienā.

Šovakar gribas man sapņot,
tik sapņot
un aizmirst, ka vajaga naudas,
ka pazoles cauras
un rīt
jāatrod darbs.