Asariņu peļķītē
iespēra lausks.
Neba ar kājeli savu,
bet cirīti.

Nu gan, domāju,
tā peļķīte kraukstēs.
Bet - še tev nu bija!

Tikai debeši augšā - kā zilāki.
Tikai ačeles pierē - kā dzidrākas.
Tikai dubļu tai vietā - kā nebijis.
Tikai taciņa mana - kā sidrabā.

Sadzīs pēdas vēji tev
sadzīs bēdas sniegi tev
uzliks karstu roku tev
kaut kas nepazīstams tev
un kas bij virs galvas tev
noklāsies zem kājām tev
tumsa apkārt bursies tev
zvaigznes kājās dursies tev
uguns sirdī kursies tev
sadzīs pēdas beidzot tev
sadzīs bēdas viegli tev

Es atnācu pateikt,
ka tev viss būs labi.

Nemierinu
un nemāžojos - ''būs labi'' ir tas
tukšais pūslis,
ar kuru mēs jautrinām
nelaimīgos.

Es zinu -
ap tevi ir tumsa
tā savilkusies,
ka neredzi izstieptu roku.

Man ir ticībai līdzīga
nojauta,
ka viss būs labi.

Pie manis
to pasacīt atnāca stariņš,
kas jau ir pārcirtis
tavu tumsu.

Ar savu ticību
tev ir jāpalīdz viņam
no iekšas
atliekt tās
šausmīgās knaibles.

Stariņš nopūtās -
tu vairs neticot,
ka ir ticība.

Stariņš sūtīja mani
parādīt tev,
ka ticība
pastāv.

Dziesma

Pie nātres skāries,
Neraudi, ka skāries, -
Kas tevi dzina
To ziedu plūkt.
Reiz sāpes pāries,
Visas sāpes pāries,
Tik nevajaga
Nevienam lūgt.

Lai tevi sargā
Tā, kā sevi sargā,
Kā sargā ausis
No pērkonbalss,
Kā sargā acis
Tie, kas zin, kas – acis,
Kā sargā dzīvi,
Kad tai ir gals.

Lai tevi aizskar
Tas, kas visus aizskar,
Lai lūpās smaidu
Vai naidu liek,
Bet tēraudaizkars –
Tas ir visam aizkars,
Ne cauri lode,
Ne smarža tiek.

Kur paliks smaržas
Pasaulē bez smaržas?
Ko ļaudīm elpot,
Ko vējam nest?
Tad dienu baržas –
Smagi krautās baržas
Melns, miris ūdens
Var tālāk vest...

Pie nātres skāries,
Neraudi, ka skāries, -
Ir visām nātrēm
Savs savāds maijs.
Ja sāpes pāries
Un pavisam pāries,
Tad aizies arī
Viss pārējais.

Un tikai lūgšana ir stiprākā no mums,
Kas vienīgā pie mīlestības prasās.
Cits it nekas - ne spēks, ne pienākums -
Ne graudu ceļ, ne koku zaļās vasās.

Bet tikai tas, ka mīlestību lūdz
Uz visām pusēm, tikko acis vaļā.
(Tā arī žēlojas un raud, un sūdz,
Tāpēc, ka pietrūkst kaut kas zemē zaļajā.)

To nevar atdabūt ne spēks, ne naids,
Ne taisnība, kad pienākas un prasām.
Ne arī izmisums vai žēlīgs vaids,
Bet tikai: stāvi te starp zaļām vasām

Šai agrā rītausmā vai pusnaktī - un lūdz,
Un tālas smaržas, skaņas kopā jauksies.
Un nevar būt, ka kāds aiz tālas rūts
Tikpatām tāls un pilns tev neatsauksies.

Jo lūgšana ir stiprākā no mums,
Mēs nezinām, cik tālu viņa staro.
Ir vara - tikai milzīgs nogurums,
Un mūžīga ir nāve tam, kas karo.

Re, smagā zeme, kā tu pārvērties man
sniega pārslās!
Ir svarīgi, lai vēl pirms sniega
zeme skan -
tad sāpēt pārstās.

Lai zeme sasalusi kaila skan -
jūs nesaprotat vēl to stīgu.
Gan, gan. Gan, gan jau, gan
jūs arī sadzirdēsit
to stīgu bezgalīgu.

Lai, salam nākot, ledus dzied
un lapas krīt, krīt gavilējot!
Re, mana sirds pavisam aizsalusi ciet...

sāk dzejot.

Es ticu tam, ka dzīve dota,
Lai viņā ceļu spējam rast.
Kur saulains miers mums sirdi rotā,
Kā zāļu jūru rotā krasts.

Es ticu tam, ka visas sāpes,
Kas mums šai dzīvē jāsatiek,
Mūs daudzreiz tumsā aizved tāpēc,
Lai gaišs reiz staro mūsu prieks.

Es ticu tam, ka pāri naidam
Ikviens reiz saulains celties var -
Jo dārzā katru koku gaida
Ir rudenis, ir pavasars.

Pasmaidi par savām bēdām,
un viņu sūruma vairs nav.

Pasmaidi par savu ienaidnieku,
un viņa dzēluma vairs nav.

Pasmaidi par sevi,
un tava ļaunuma vairs nav.

Bet, ja tu spēj pasmaidīt par pasauli,
tad viņa smaidīs tev pretī.

Tev vēl nepietiek?
Ja tu spēj pasmaidīt par pasauli,
kad viņa zūd, -
Tev atvērsies cita.

Zaķa dziesma

Nu jau ir pāri... Pirmie ziedi spīgo,
Un āboliņa laukā saule aust...
Tai ziemā tu man biji vajadzīga
Kā ābelīte, kurai mizu grauzt.

Tai ziemā zvaigznes bij kā suņu bari,
Kas tuvāk nāk un baltu zaķi triec.

Un dārzos adatainiem skuju zariem
Bij katras ābelītes stumbrs siets.

Vien zaļas skujas dega saules rietā...
Tik skujas visos dārzos purnā dur!
Tu, vienīgā, tu, skujām nenosietā,
Tu tajā ziemā nebiji nekur.

Balts mēness sameties pār mežiem knūpu
Un zilu sala versmi zemē lej,
Stāv zaķis sniegā pārplīsušu lūpu,
Un izskatās no malas, ka viņš smej.

Nu jau ir garām... Atkal ziedi spīgo,
Es esmu liels un mazliet varenāks.
Bet ja caur telpu auksto, bezgalīgo
Kā suņi rejot atkal zvaigznes nāks?

un kas man ko var padarīt?
es dziļi sevī dziedu
kā gliemezis kas apkampis
ir raibu pupas ziedu

es lepni ragus izsliešu
ar muti itin drošu
to ziediņu es bučošu
un citam neatdošu

un kas man ko var padarīt?
šobrīd neko var būt ka rīt

Ir dažas tādas mūžīgas lietas,
kas paliek, kad iznīcīgās
(kā, piemēram, jaunība, draudzība, mīlestība) ir prom.

Tomēr - ir dažas tādas mūžīgas lietas, kas paliek
(kā, piemēram) sienāža lēciens no tavas rokas, vējš tavos matos, un tas, kā tu pievēri acis saulē nemainīgi lēni un maigi, kā pasargāt gribēdams sauli no sevis.

Ir dažas tādas mūžīgas lietas.

Skatos pēc vasaras
Apeju galdam
apkārt
Man izdodas uzzīmēt
sauli Tagad -
Nekrist izmisumā
Pieturēties
pie kādas dzīvības
kas ir vienīgā reāli
apjaušama
vibrācija Cīruļa
trellis
Zieģeļa mokošā skaņa
kā pumpuram
atsprāgstot
vaļā

Kad visās baznīcās pusdienlaiks, tev paliek
debesu grumbainais
vaigs un gulbju pēdas mākoņos, tais pašos,
kas dūnu pēļus mums dos.
Kad migla un tumsa tiltus sedz, tev paliek
vēl delnas, kas visu redz,
un čuksts pāri ūdeņiem, ceļu kas rod, kad
saule ar gulbjiem aizlido.
Kad visās baznīcās pusdienlaiks, tev paliek
debesu grumbainais
vaigs un mirklis pirms tumsas, kad pārplīst
sirds un pāri pilsētai sniegi dzirkst.

Vienu vārdu

Vienu mīlestības vārdu
Man uz slēgtām lūpām liec,
Nemodini, neaiztiec
Tās ar savu karsto dvašu.
Tikai īsu sapņu trīsu,
Vienu mīlestības vārdu
Dod, ne mīlestību pašu.

No viena acu skata
Tik viegli kļuva man!
No viena mīļa vārda
Viss tālums dzidri skan.

Nekas vairs nav par grūtu,
Es zemi aizmirsis.
Pie pleciem spārnus jūtu
Un skūpstu debesis.