Būtvainebūtgaitā
viens ir jautājums -
kāpēc un kā vārdā
jāpastāv ir jums?

Būtvainebūtgaitu
izšķirs tāds, kas tic,
ka šo zemi labāk
nespēs veidot cits.

/Jānis Peters/

Ja mēs droši rīkosimies, mēs būsim ieguvēji.
Mēs piesiesim zilonim snuķi pie astes. Tikai
nevajaga baidīties. Kalendārā mēs varam izsvītrot
visus vārdus un ierakstīt jaunus. Un vilkus
mēs padarīsim par mājdzīvniekiem, ežus, zaķus, stirnubukus.
Mēs nāksim no meža ar saviem brāļiem mežakuiļiem,
un dzeņi būs mūsu burtliči. Mēs audzēsim sūnas
savos matos - pelēkās, zaļās un brūno briežu ķērpi.
Sveiki, melleņu melnie un brūkleņu sarkanie!
Sveiki jūs visi, kam sveķi salipuši bārdā!
Ja mēs iesim basām kājām pa čiekuriem, mēs būsim uzvarētāji.
Tu gudrā vāvere, tu lido kā telegramma starp divām
koku galotnēm. Tu esi nemierīga un dzīva - tu būsi mūsu karogs.
Kad mēs iesim uz priekšu, vāveres plīvos pār mežu, un, kad
iznāksim mežmalā, visās galotnēs viļņosies vāveres.
Mēs neko nepārspīlējam. Mēs tiešām esam tie veselīgākie,
un mūsu brāļiem, kas nedzīvo mežā, tiem mēs palīdzēsim.
Mēs tiešām esam stiprākie. Mūsu muskuļi ir brūni kā
baravikas, un mūsu sirdis skrien skaisti kā stirnas.
No mūsu acīm, kad mēs nomirstam, rodas dzintari.
Mūsu mātes mūs ir mācījušas ar acīm tikai labu darīt -
nenoskaust, nedzelt, neienīst. Mūsu tēvi ir mācījuši,
kā iegrūst vilkam dūri rīklē, lai tas žokļus nedabū ciet.
Visi, kas knapi velkaties, nāciet, mēs jums palīdzēsim!

Es jums saku: dziediet! Dziediet, kad jums ir labi. Bet visvairāk dziediet, kad jātiek pāri nejēdzībai. Dziediet acīs tam, kas jūs lamā. Gavilējiet savā pārākumā, kad jūs sit. Es to ļoti labi atceros. Es biju mazs puika un redzēju pa istabas logu: kaimiņu māte sita savu dēlu. Viņš stāvēja pie klēts stūra un dziedāja. Viņa sita, un viņš dziedāja; viņa piegura, un viņš dziedāja. Tad viņa nolaida rokas un viņš dziedāja, noglāstīja savus sadauzītos plecus un aizgāja dziedādams. Dziediet pārpildītos trolejbusos (nolādēti gribas savas dusmas izdziedāt!). Un, ja jums jāmaksā par dziedāšanu, tad samaksājiet!
Dziediet, kad jūs dzerat. Aiz skumjām, aiz garlaicības jūs dzerat. Jūs varat pusstopu izdzert, bet vai jūs varat pusstopu izdziedāt?
Dziediet pie kapa! Ko jūs klusējat, dziediet!
Viņš nedzird. Ne viņam. Dziediet, ne viņam aizejot, bet jums paliekot. Ne par skujām kapā, bet par to lapu galotnē.
Sev, dzīvie! - jums dziesma ir vajadzīga, ne viņam.
Kad jūs naktī pamostaties, lakstīgalas dzied. Redziet, arī naktī ir dziesma. Vai jūs dziedat tikai no rītiem tās saulainās? Bet dusmu dziesmas un izmisuma dziesmas, un uzbrukuma dziesmas? Jā, kur ir jūsu uzbrukuma dziesmas? Vai jūs jau esat uzvarējuši, ka dziedat tikai no rītiem? Vai uzvarēti, ka nedziedat nemaz?

Ar seju pret vēju,
ar seju,
ar seju pret varu,
ar seju.
Nāc līdzi, kāds sauca,
un jau es eju.
Ar seju, kā vienmēr, pret vēju un varu.
Dievs, piedod soļus manus
un nedod pazušanu!
Tai brīdī, kad eju pret varu, vēju un karu
ar stingstošu vējā seju. Kā karā.
Es piedzimu, nezinot karu.
Un visu pareizi daru.

Lai es aizietu kurp iedams,
visos ziedos degs tavs nams.
Staigāšu, par visu smiedams, bet -
šo zemi mīlēdams.

Neplūkšu nevienu puķi.
Neņemšu nevienu līdz.
Tas ir gājums, kurā biezais
naudas muķis nepalīdz.

Tas ir gājums, kurā klāsies
ļoti visādi bez jums,
bet, ja mājās nepārnākšu,
neviens no jums pat nenoskums.

Tamdēļ, kā rādās, arī man
nav iegansta būt skumīgam,
es tālāk steigšu dziedādams -
traram-taram, traram-taram!

Un, ja reiz kalna galā tikšu
un redzēšu - vēl deg tavs nams,
es ilgi skatīšos.
Cits teiks, ka smiedams.
Bet ticiet,
ka vēl mīlēdams.

Madaru vīns

Kad laime akmens smaga
un bur mīlas savādais brīnums -
varavīksnes līkajā ragā
ielej, draugs,
saulaino madaru vīnu!

Un mēs izbridīsim
ik dūkņu un slīksni!
Un mēs izstaigāsim
ik varavīksni!

Mēness krizantēmas
ceļā nobirs un augs.
Pirkstu galos vēl sapņi plauks.
Dzīve atdos, ko ņēma.

Ielej, draugs,
vēl saulaino madaru vīnu!

Priecāties par mazām lietām,
mazas sniega pārslas krīt.
Aizstaigāt uz tādām vietām -
nevar kartē saskatīt.

Tās nav ceļvežos, ne plānos,
tikai - ceļš tur pieved klāt,
mazas puķes pļavu klānos
iesāk tevi uzrunāt.

Sīkumi tie ir un nieki.
Eju. Un tik līksma sirds.
Garām aizjāj galminieki,
bajāri no somu pirts.

Uz Daugavas

Pavisam labi apzinos:
Viss lielais top no sīkā,
Nevienu mirkli nevaru
Bez darba palikt dīkā.

Mazs kuģītis uz Daugavas
Tur cīnās biezos ledos.
Bez upes darba prašanas
Neviens tam jūru nedos.

Un arī saule pamazām
Tos saules darbus dara,
Līdz debess kalnā uzraušas
Un tiek pie pavasara.

Kā tas rudens atkal spēlē!
Asinis šķīst un plakstiņi dreb,
Kādā krogā pasaules malā
Vīri pēdējo aliņu dzer.
Heisā! Mūsējais pavasaris
Čaukstošās kļavu lapās trīs,
Lūgsim skaļi pretējos krastos,
Varbūt pārcēlājs pamanīs.

Jau ziediem rotātas pļavas,
Jau dziesmām viļņojas gaiss,
Gaišs zaļums sedz kalnus un gravas:
Klāt maijmēness debešķīgais.

Un saule tik mīļi, tik spoži
Pie skaidrā ziluma mirdz,
Un lapoti meži tik koši,
Un līksmi pukst cilvēka sirds.

No putekļiem ārā, no dūmiem
Mūs ziedošais pavasar's sauc;
Gals bēdām un sirdsēstiem drūmiem,
Vēl pasaulē prieku tik daudz.

Es mīlu šo pasauli greizo.
Un nīstu.
Bet citas man nav,
es vismaz nepazīstu.

Es mīlu šo pilsētu cēlo,
kas tēlo.
Tā lutina mani,
bet nepažēlo.

Es mīlu to dzīvi, kas mana.
Man pieder tik daudz:
man pieder mīlēšana!

Ar naktstauriņiem ieskrien mīlestība logā.
(Nodzēs uguni, citādi nebūs miera!)
Ar naktstauriņiem ieskrien? Tā ir vēl tikai
nojausma, pati mīlestība ir neaizsniedzama.
Tālu Lielupes dzelmē šonakt guļ zivis. Otrā
krastā viļņi skrien uz otru pusi.
Tālu mēs esam viens no otra. Kā bērza
dienvidu uz ziemeļu zari. Kādam vējam
jānāk, lai mūs sanestu kopā?
Mēs esam kā pretējās šķūņa durvis.
Un šķūnī staigā caurvējš.
Neaizsniedzama guļ mīlestība zem tava
nama. Lai to aizsniegtu, jānoārda viss nams.
Vai tu ļausi noārdīt tavu namu, vai tu noārdīsi to pati?
It kā vienkārši likās: ar naktstauriņiem
ieskrien mīlestība logā. It kā vienkārši tieši
un tuvu. It kā mēs būtu putni un dziedātu galotnē.
Bet mīlestība ir saknēs un tur, kur dziļi guļ zivis.
Kā nojausma skrien ziedlapiņa.

Pa saules staru

Cīrulis izdzied saules staru.
Aizspurdz pa to. Vai es viņu panākt
varu?
Neparko!

Mīlestība atnāk pa saules staru.
Iemirdzas un aiziet pa to. Vai es viņu
nosodīt varu?
Par ko?

Dzīvība vijas ap saules staru.
Sadeg un dziest ar to.
Vai es ko nožēlot varu?
Neko.

Tik mīlētājs to redz un mana,
Ka rudenī plaukst kreimenes,
Un dzird, ka ziedu zvani zvana
No tālas saules pagātnes.

Un es, tas būdams, tevī vēlos
Kā maigā siltumnīcā iet,
Lai tu kā zieds pār biti kvēlos
Ziedu plakstus saldi aizžņaudz ciet.

Līdz pavasara bezgalība
Caur dienām vēstīdama slīd,
Ka tava pirmā mīlestība
Man tagad saules vietā spīd.

Gads

Saujā ūdens,
mirklis rudens.

Matos sniegs,
balts ziemas prieks.

Dungodami uzplaukst zari,
klusu elpo pavasaris.

Krāšņi uzzied tavas acis,
vasarīgais ziedu tracis.

Visiem gadalaikiem pāri
tava roka manu skāra.