Dziesmiņa par prieku

Un, ja nu kādreiz nozākāts
Un triekts un lamāts tieku,
Es apsēžos un uzrakstu
Vienu dziesmiņu par prieku.

Par prieku sev es uzrakstu
Par savu paša prieku,
Un no šīs savas dziesmiņas
Pats priecīgāks es tieku.

Jo nevajaga nemaz daudz –
Kādreiz pavisam nieku,
Lai uzrakstītu sev par prieku
Dziesmiņu par prieku.

Un, ja nu arī tu kaut kā
To neatrodi lieku,-
Tu vari arī uzdziedāt
Šo dziesmiņu par prieku.

Par prieku sev, par prieku tev
Un ļautiņiem par prieku.
Ja grib - lai citi arī dzied.
Jo - kur lai es to lieku?

/Imants Ziedonis/

Viena alga, kas tev priekšā -
Draugu pulks vai zvēru bars.
Galvenais, lai tevī pašā
Uzplaukst sapumpurots zars.

Mazi sivēntiņi rukšķ
ilgi, ilgi priekā zaļā.

Tāpēc jau mans nams ir tukšs -
durvis atstāju es vaļā.

/Māris Melgalvs/

Himna

Atver savu dvēseli brīnumiem
Un ieej pasaulē, kā briedis ieiet
Dziļas vasaras skanīgā mežā.

Redzi šo dienu – tā spulgo kā lapa
Tumša un spoža, elpojot vējā
Sava likteņa dēkaino dvašu.

Noliec savu prieku kā gaismu pierē
Un padzer drosmi no avota ūdens,
Saulē zibošs tas gāžas pār klinti.

Atver savu dvēseli brīnumiem
Un ieej pasaulē, kā briedis mežā:
Gaišs, rīta smaržās drebošām nāsīm.

/Veronika Strēlerte/

Krustceļos

Neskaties atpakaļ!
Kas bijis, lai paliek, kur ir!
Laiks tevi no visa reiz šķir!
Neskaties atpakaļ!

Paveries apkārt!
Kāds plašums, kurp aizlido skats!
Uz kurieni? - Izšķiries pats!
Paveries apkārt!

Tālumam tici!
Un neprasi, grūtums lai saudz,
Jāiet būs ilgi un daudz,
Tālumam tici!

/Veronika Strēlerte/

Manas draudzenes pazīst mīlestību,
es pazīstu prieku.
Prieku par sāpīgi kūstošām, zilganām
sniegpārslām savās
Un to, kā saules stari manā sejā zīmē deju -
nav vērts, nav vērts,
Manas draudzenes pazīst mīlestību, es
pazīstu prieku
Skaļu un dzirkstošu plaukstās,
Kas uzzied vien sarkuma rozēs
un kaunā, pirms kursēt sāk pirmie
tramvaji.
Prieku par asarām savām, kas atspīd laternu
spuldzēs.
prieku par klusumu templī un skaļi
pukstošu sirdi
suņa skumjajās acīs, puķēm mirkli tev
elpā,
Manas draudzenes pazīst mīlestību, es
pazīstu prieku
Prieku kā dejot valsi mācoties bikli un
pārgalvīgi kā bērnam
uguni gaisu
prieku kā elpot un kliegt - bērni nedzimst
no prieka
Man bērni no prieka dzims.

/Inga Gaile/

Nebūs grēku piedošanas,
nebūs apsūdzības rakstu.
Ārā lien no zemes manas,
lien pa zaļu, ņipru lakstu.
Spraucies saulē. Audz un plauksti.
Uzziedi, kad vakars vēls.
Sauc, ja arī nesasauksi,
balsi nežēlo, mans dēls.
Nāve nāk ar soli ņipru.
Dzīve dažkārt klunkuro.
Sauc. Un tevi sauks par stipru.
Sauc. Un būs, kas atbalso.

/Māris Melgalvs/

Liela ir mūsu dzīve,
Liela kā kļavu lapas.
Un lieli un balti ir bērzi
Kalna kapos.

Augsti ir mūsu mākoņi -
Gubaini, skaisti.
Milzīgi aug ozoli -
Dieva laisti.

Cik skaista čūska:
Mēle pušu šķelta!
Kāds milzīgs puteklis es esmu
Un - no zelta!

Liels es stāvu
Maziņš ziedošā pļavā.
Stāvu un dziedu, Dzīvība,
Lielumā tavā.

Niedres un debesis
Mūsu ezeros platos.
Milzīgs ir klusums,
Ar kādu es tevī skatos.

/Imants Ziedonis/

Kāds dievs ir radījis šo pasauli, kur
sajaucas lietus smarža ar
realitāti un kuras dubļos ir jāstāv tik
stingri, lai noturētu uz galvas
akvāriju, kurā peld zobenzivs, kurai ir tavs skatiens?
Kāds dievs ir radījis šo pasauli, kurā, šļūdoņiem brāžoties cauri mūsu pirkstu galiem, ir jāpaspēj
notvert vienīgo sarkano dzijtiņu un mirklī, kad saule rietot šķeļ mirdzošo jūras klaju, jāpaspēj
iekliegties spalgi kā kaijai, tā, lai
klusums sagriež šķēlēs pludmales
birstošās smiltis.
Es nāku.

/Inga Gaile/

Pār visu valda miegs
un miers, un līdzsvars,
Ir tikai Dieva sapnis -
lielā pasaule,
un sapnis mans
Ir mana mazā dzīve.

Dievs guļ.
Es gribu pamosties
pirms viņa.

/Inguna Jansone/

Zilā puķe

Tā zilā ilgu puķe,
Tā nav ne še, ne te,
Tā puķe, tā zilā puķe -
Nez kur tā auguse!

To zilo ilgu puķi
Neviens nav redzējis,
Bet viņas saldo smaržu
Ikviens ir sajutis.

To puķi, to zilo puķi,
Kur gan lai meklē to?
Cik simtu tūkstoš jūdžu
Pie viņas jāceļo?

Pēc zilās ilgu puķes
Ir velti meklēts jau sen!
Bet vienmēr meklētājus
No jauna ilgas dzen.

Tā zilā ilgu puķe,
Vai maz tā ir pasaulē?
Tā puķe, tā zilā puķe
Ir tomēr jāmeklē!

/Aspazija/

Un atkal klusums san no rīta.
Un atkal nepiedod tu man.
Man bija dziesma apsolīta.
Nu dziesma šī bez manis skan.
Nav vārdu manai mīļai dziesmai.
Nav klāt šeit mūsu, skandētāju.
Bet tomēr dzirkst. Bet tomēr liesmo.
Un silda manu tukšo māju.
Viss apnicis. Bet dziesma dzīvo.
Vairs man pat nomirt neatļauj.
Un negribas vairs mest pat sīvo.
Pat saldo ne. Pat tad, kad ļauj.
Zem kājām taka viegli vijas.
Es aizeju. Bet ne jau prom.
Man tarbā kamols baltas dzijas.
Zem kājām rasa asaro.

/Māris Melgalvs/

Balts rīts

Šo rītu ņem par piemiņu,
Kad balti sniegi snieg.
Bet, ja no atmiņas tas gaist,
Tad - tā ir jānotiek.

Par baltu galdautu to klāj,
Kad gribi dzīres sākt,
Par kabatlakatiņu ņem,
Kad reizēm raudiens nāk.

Par atvadsveicienu to ņem,
Un lai tas vējā šalc.
Ņem par neko. Par to, ka rīts
Ir vēlā sniegā balts.

Ja ceļā tev kāds brūci cērt,
Par saiti rītu plēs,
Kamēr vēl neatskatoties
Pa dzīvi ejam mēs.

Šo rītu ņem par piemiņu,
Vienalga - kā pēc tam.
Es tev to palīdzēšu nest
Līdz pirmam līkumam.

/Ojārs Vācietis/

Uz tavu pusi

Uz tavu pusi aizlidoja putns
ar blāzmu uz krūtīm,
lai šajā
pelēcīgi slāpējošā putenī
tev nav tik grūti.

Es ilgi pavadīju viņu,
sniegputenī tīto,
viņš aiznesīs tev
mana rīta ziņu
un manu rītu.

Es palikšu bez rīta
vēl
vienreiz,
bet drīzi, drīzi.

Tu nevarēji aust
ar savu rītu vien,
bet, arī manu ņemot, -
uzausīsi.

/Ojārs Vācietis/

Kā tas ir?
Pamosties
un tūliņ ielēkt
gaismas zilajos palos
ik rītus no jauna...

Ik rītus no jauna
nirt saltajās šaltīs
un pierastajos ritmos...

No jauna...
Atkal no jauna!

Pārkāpt naktsmiera slieksni,
iziet pretī
smagam darbam
un kaut sprīdi parakties uz priekšu
pelēkajā pienākumu kalnā...

Atkal!

/Valija Brutāne/

No jauna saķerties negantā cīniņā
ar īstenības skarbumu,
lai tikai -
iekarotu tavu lēnīgo smaidu
un caur to ieraudzītu
trausla zaļa kāpura
jocīgo rijīgumu
un vēju cieši apjoztās,
baltgalvaino viļņu pieru dauzītās
un cilvēku savtīgo pavardu nosētās
zemeslodes mīļumu.

Kāda laime,
ja var atkal no jauna...