Vakarēšana

Vakarēšana, ko citviet saukuši par vakarošanu, bija cilvēku kopā sanākšana, īpaši rudens pusē, ziemā, kad lielie saimniecības darbi padarīti un vakari brīvāki, ko iespējams pavadīt, piemēram, ar kaimiņiem, paziņām, draugiem.

Vietu, kur notiks vakarēšana, izraudzījās jau iepriekš, visbiežāk, šādām sanākšanas vietām kalpojusi rija vai pirts. Šādiem pasākumiem bijis dažāds raksturs – nopietna strādāšana, klusas sanākšanas reizes ar stāstījumiem, apcerējumiem un dziesmām, kā arī jautra laika pavadīšana ar dziesmām, dejām un rotaļām. Šādās sanākšanās piedalījušies cilvēki no aptuveni piecām, lielākais, desmit saimēm.

Tā, piemēram, vakarēšanā, kas bija veltīta darbam, nereti piedalījušās vien sievietes, lai netraucētu varētu locīt pūru vai paveikt citus sīkos ikdienas darbiņus – šuva, adīja, vērpa, vīrieši savukārt vairāk dziedāja un muzicēja. Vakarēšana bija kā īpašs pasākums, kas motivēja strādāt, iemācīties kaut ko jaunu, gūt padomu no citiem, parādīt pārējiem paša paveikto, kaut arī liela loma tajā bija arī jaunāko notikumu apspriešanai, sarunām.

Veļu laikā vakarēšanā tika minētas mīklas, stāstītas pasakas un teikas, kā arī dažādi nostāsti. Vakarēšanas uzdevums ir ne vien izklaidēt, bet arī pamācīt, dot padomu, izglītot gan dažādās ar saimniecību saistītās lietās, gan sievietēm mājturībā un citās jomās.

Ar gadiem vakarēšanu aizstāja ballītes krogā, un arī mūsdienās viesības no godiem īpaši neatšķiras, raugoties, kā tie pavadīti, kādas izdarības tajos veiktas.