Bēres

Bēru jeb bedību rituāli laika gaitā īpaši nav mainījušies, lai arī senie latvieši, šos godus atzīmēja divas vai trīs dienas. Notikumu secība bērēs bijusi šāda – gatavošanās bērēm, vāķēšana, izvadīšana, bedīšana smilšu kalnā, bērinieku atgriešanās sētā, bēru mielasts un mantas dalīšana.

Pirmajā dienā tiek sagaidīti bērinieki, kas piedalās mirušā cilvēka vāķēšanā, tās laikā visu nakti dedzinot sveces. Ja mirušais bija jauns cilvēks, kas savas dzīves laikā vēl nav paspējis apprecēties, pēc pusnakts tika dzertas šī cilvēka kāzas ar dzeršanu un dejošanu.

Mirušais uz kapsētu tika izvadīts otrajā dienā, turklāt senlatviešiem bija ierasts, ka uz kapsētu nav braukuši visi – mājās palika mirušā vecāki, līgava, māsa, bērni.

Mirušajam kapā tika dots medus podiņš, tāpat, kamēr mirušais tiek guldīts zemē, pie atvērtā kapa notur bēru mielastu. Mājās palicēji tikmēr veic rituālu deju, tādējādi mazinot palicēju bēdas par aizgājēju. Aizgājēja vietā mājās tiek pārvesta eglīte, ar kuras zariem tiek pērti bērinieki, aicinot tos nemirt.

Šim rituālam seko bēru mielasts, un tajā pašā vai arī nākamajā dienā – mantas dalīšana, atbilstoši mirušā vēlējumiem.

Ko ēd: Bēru mielastā senie latvieši ēduši baltmaizi, karašas, gaļu, zirņus, pupas, kā arī biezu putru, kā arī dzēruši alu. Kā pēdējais ēdiens dots vārīti kāposti ar gaļu.

Ticējumi:

Neviens bērēs nedrīkst dzert, iepriekš drusku alus vai brandvīna zemē neizlējis.

Ja bēru dienā jauks un skaidrs laiks – mirušais savā mūžā daudz laba darījis.

Ja, mironi aprokot, uznāk lietus, mironis paņem līdzi palicēju svētību.

Ja bērēs nodziest viena no tām svecēm, kuras ir pie līķa, tajā mājā vēl kāds mirs.

Bēru mielasta pirmais kumoss jādod sunim. Kas to nedara, tam piesitas slimība.

Svētki tautasdziesmās:

Ai, Dieviņ, ai, Dieviņ,

Kaut es arī jauns nomirtu!

Es gulētu kalniņā

Kā rozīte dārziņā.