Kāzas

Kāzu norise, gatavošanās tām ir ar ļoti senām tradīcijām, kas laika gaitā vairakkārt mainījušās, attīstoties līdz tam, ko ar laulāšanos saprotam šodien. Savukārt laulāšanās baznīcā Latvijas teritorijā notiek kopš 16. gadsimta.

Agrāk precēšanās notika otrdienās vai ceturtdienās, ilgstot trīs dienas. Agrāk nebija atļauts laulāties svētdienā, par šādu pārkāpumu pat piemērojot sodu.

Līgavas izraudzīšana laika gaitā ir vairakkārt mainījusies – sākotnēji tā bija līgavas zagšana, vēlāk, kad šo paražu mēģināja iznīdēt, līgavas pirkšana, ko ar laiku nomainīja līgavas līgšana un saderēšana, bet mūsdienās – precības.

Senākais no precību veidiem bija līgavas zagšana, kad jauns vīrietis slepus noskatīja iecerēto meiteni, to sagūstīja un ar varu aizveda uz savām mājām. Ja nozagtā līgava tika aizvesta tālu projām, un neviens no radiniekiem zagļus nepaspēja notvert, mēdza būt gadījumi, ka viņa savus piederīgos atkal satiek tikai pēc daudziem gadiem. Ar laiku zagšanu aizstāja līgavas pirkšana, līgavainim par savu iecerēto vecākiem samaksājot naudu gan par audzināšanu un pūru, gan darbaspēka zaudējumu. Vēlākajos gados šie paradumi mainījās, gan zagšanai, gan izpirkšanai paliekot vien kā rituāliem kāzu norisē, bet ne vispārpieņemtiem jaunās sievas iegūšanas veidiem.

Senlatviešu kāzu tradīcijas paredzēja, ka pēc tam, kad bildinājumam sekojusi līgavas piekrišana, viņas mājās notikušas derības, kuru laikā abi iecerētie apmainījušies gredzeniem, sniedzoties pāri galdam. Turklāt līgavainis kā derību zīmi iecerētajai devis naudu. Nereti līgava jau pēc derībām braukusi pie līgavaiņa, lai dzīvotu viņa mājās līdz pat kāzām.

Kāzas visbiezāk rīkotas rudenī, kad padarīti visi lauku darbi un arī raža ir novākta, lai kāzu mielastā netrūktu nedz ēdamā, nedz dzeramā. Arī mūsdienās kāzu laiks ir vasara un agrs rudens, kad jaunie pāri salaulājas visbiežāk.

Atbilstoši senlatviešu paražām, kāzas sākušās ar līgavas izdošanu vedējiem, pēc tam, kad starp tiem un līgavas ļaudīm notikusi asprātīga apdziedāšanās un vedēju ciema kukulis atzīts par labu esam. Otrajā dienā vedēji meklē līgavu un mudina viņu ģērbties, lai vestu uz līgavaiņa mājām. Pēc tam notiek līdzināšana jeb laulību rituāls, ko veic dzimtas vecākais, jaunajam pārim mijot gredzenus, bet visiem kāzu dalībniekiem apdziedot jauno pāri. Deg četras vai sešas sveces, dižā vedēja līgavai dod uz pusēm pārlauztu maizi, bet vedējs jaunajam pārim dod alus kannu.

Seko mielasts, bet pēc tā dejošana un jaunā pāra ievešana sievas un vīra kārtā. Šīs dejas laikā līgava atvadās no māsām un panāksnieku meitām, kā arī panāksnieku puišiem, savukārt līgavainis - no vedēju meitām. Pēc tam jaunais vīrs savai iecerētajai noņem vainagu un vedējmāte tai ap galvu apsien sievas galvas autu, bet jaunajam vīram galvā uzliek cepuri. Pēc dejas jaunais pāris viesus pacienā ar sieru, maizi, ko līgava paņēmusi līdzi no mājām un arī alu. Tad visi sēžas pie galda un ēd svētku mielastu. Tradicionāli senlatviešu kāzās līgavas radi ieradušies vēlāk, nereti pat nākamās dienas rītā vai vēlu naktī, turklāt, līgavaiņa radi jauno līgavu mēģinājuši pat slēpt no viņiem.

Mielasta laikā jaunais pāris sēž līgavas kaktā jeb galda galā. Mielasta laikā notiek apdziedāšanās, kuras laikā apdzied jauno vīru, sievu, vedējus, līgavas māsas un brāļus, mātes, vīra brāļus, māsas.

Otrajā kāzu rītā, kad jaunais pāris pamodināts, no jaunās sievas tiek gaidīts azaids, pēc kura seko līgavas vainaga dancināšana, beigās vainadziņu nododot māsai, vīra māsai vai draudzenei. Pēc tam tiek dāvātas dāvanas – pirmā vīra mātei (villaine), otrā vīra tēvam (balts krekls vai zeķes), tad vedējtēvam (krekls, cimdi, josta, zeķes), vedējmātei (villaine). Arī pārējie viesi tiek apdāvināti.

Tāpat otrajā dienā vīra māte ar jauno vedeklu apstaigā visas vietas, kur jaunajai saimniecei ikdienā būs jāveic mājas solis, visur noliekot ziedojumu – parasti prievīti. Ziedošanas gājiens noslēdzas pie ģimenes pavarda, kur jaunā sieva iekur uguni. Uzskatīts, ja tā deg rāmi, jaunais pāris dzīvos saticīgi, ja sprēgādama – strīdoties.

Pēc tam seko launags, uz galda klājot galdautu no līgavas pūra.

Trešajā kāzu dienā jaunā sieva ar vīru un brāļiem apstaigājusi jauno saimniecību, kur turpmāk dzīvos, pārliecinādamās vai viss atbilst vīra iepriekš stāstītajam. Tiek līsts jauns līdums, kur jaunajam pārim tīrumu iekopt, bet līdumnieki baroti ar skābu kāpostu virumu. Šis ēdiens liecinājis par svētku noslēgumu un kalpojis par zīmi, ka viesiem jādodas mājup. Tādēļ viruma gatavošanas process tika visādi traucēts, vai pats katls ar gatavo ēdienu slēpts, ja viesi nav gribējuši svinības beigt un izklīst pa mājām.

Pirms atvadām viesiem vēl jāmaksā tēriņa nauda par ēšanu un dzeršanu, lielā traukā metot naudu vai dodot citas lietas.

Kāzu galīgais noslēgums ir atvāršas jeb atkāzas, kas tiek svinētas līgavas dzimtajās mājās nākamajā svētdienā pēc kāzām.

Ko ēd: Senie latvieši kāzu galdā brokastīm likuši rudzu miltu karašas, raušus, medu, krējumu, sviestu, biezputru, desas, žāvētu gaļu, brandvīnu un alu. Pusdienās bija zupa ar vārītu liellopu vai vistas gaļu, kā arī krāsnī cepta liellopu gaļa un zosis. Ēduši arī launagu un vakariņas.

Ticējumi:

Brūte nedrīkst sev brūtes apģērbu šūt – tad dzīvo nelaimīgi.

Ja brūtei, kāzu drēbes šujot, diegs mezglojas, tā sievās būs laimīga.

Kad brūte nāk no baznīcas mājās, tad jāliek sveces uz galda, lai būtu pilna saimniecība.

Ja kāzu dienā līgavai plīvurs pārplīst – būs nelaimīga dzīve.

Ja kāzu dienā brūte ir jautra – dzīvē viņai būs jāraud; ja brūte ir noskumusi – dzīvē ies labi.

Svētki tautasdziesmās:

Eita, puiši, raudzīties,

Vai dzeltēja purva bērzi;

Ja dzeltēja purva bērzi,

Laiks meitiņas bildināt.