Krustības

Krustības, sauktas arī kristības, bet senlatviešiem – krustabas ir pirmie mūža lielie svētki, kuru laikā cilvēkam tiek dots vārds. Senāk vārda došanu saistīja ar bērna uzņemšanu dzimtā. Šo godu nosaukums cēlies no vārda „krusts”, turklāt arī pašai krusta zīmei ir liela loma vārda došanas procesā, tā simbolizēja svētību, aizsardzību un patvērumu. No šī vārda cēlušies arī tādi apzīmējumi kā krusttēvs, krustmāte, krustbērns, krustdēls, krustmeita un arī pats svētku nosaukums – krustības, krustabas. Tie radušies no krustvecāku solījuma pret krustu – sargāt bērnu, rūpēties par to.

Krustībās parasti piedalās krustāmais bērns (senlatviešiem saukts par pādi), krusttēvs (dižā kūma jeb vedējs), krustmāte (dižā kūma jeb vārda kūma), bērna nesēja, aukle (nesējīša), citi radi (mazās kūmas), pārējie viesi (liecinieki jeb krustabnieki) un krustāmā bērna vecāki (māte un tēvs). Arī mūsdienās viesu loks krustībās pārsvarā nav mainījies no sendienām, lai arī šodien bērna vecāku loma ir daudz lielāka šajos godos nekā agrāk, kad vecāki pat nav piedalījušies bērna vārda izvēlē. Viņiem maznozīmīga loma bijusi arī krustību procesā, kur lielāko uzdevumu uzņēmušies krustvecāki – viņu izvēle ir ļoti būtiska, jo tieši krusttēvs un krustmāte būs tie, kas par bērnu uzņemsies rūpes bērna vecāku zaudējuma gadījumā. Krustvecākiem uz krustībām bija jāģērbjas grezni, lai mazajam bērniņam būtu grezna dzīve, turklāt krustvecākiem, gatavojoties šīm svinībām, nebija vēlams kaut ko aizņemties, lai bērnam savas dzīves laikā nebūtu kaut kas jālūdz no otra.

Krustību viesi ciemos sabraukuši jau no paša rīta, gan ar ciema kukuļiem, gan dāvanām mazajam bērniņam. Svētki iesākušies ar ātro mielastu, visiem ātri paēdot, lai pāde augtu čakla, un daudz savā starpā nesarunājoties, lai nebūtu liela pļāpātāja.

Pēc mielasta bērniņš tiek saģērbts un vests līdzi uz Māras baznīcu jeb kādu dabas svētnīcu, kur krustāmajam bērnam tiek piemeklēts vārds. Turklāt bērna vecāki uz dabas svētnīcu krustvecākiem līdzi nebrauc, bet gan paliek mājās. Pēc krustīšanas dodas mājās, kur tos gaida gan bērna vecāki, gan citi mājinieki, pēc kā seko krustvecāku deja ar bērnu uz rokas jeb senlatviešu vidū saukta par pādes dīdīšanu. Šai dejai ir rituāla nozīme, lai bērnam caur deju iedotu labu tikumu un laimīgu likteni. Krustību pirmā diena beidzas ar mielastu, pirms kura krustmāte lauž baltmaizi, izlūdzoties bērniņam Dieva svētību. Mielastam seko apdziedāšanās un dejas.

Ja piedzimst puika, telpa tiek pušķota ar ozola zariem, ja meitene – ar liepas zariem vai mētrām.

Otrajā krustību dienā bērnam tiek gādāts šūpulis, ko atbilstoši senlatviešu tradīcijām darīja krusttēvs ar krustmāti. Tas tika pīts no platām liepu mizu sloksnēm vai pīts no meldriem. Šūpuļa auklas vija no pakulām vai liniem, bet līksts darināta no ozola, liepas vai oša. Bērnu pirmo reizi šūpulī liekot, viņa vietā ieliek akmeni, lai piemānītu skauģus un novērstu ļaunumu. Pēc tam māte ieliek dāvanu iekšā un tikai tad šūpulī guldīts bērns. Krusttēvs tiek aicināts pirmais, no viņa gaidot naudu, bet no krustmātes, kas pie bērniņa šūpulī pienāk otrā, gaida villaines, kreklu vai citu apģērbu. Arī citi vīrieši met naudu, bet sievietes drēbes, vainadziņus vai citus priekšmetus.

Pēc tam, kad bērns apdāvināts un labie vēlējumi pateikti, viesi pošas mājup. Krustvecāki, no bērna šķiroties, nodzied šūpļa dziesmu un piekodina gulēt mierīgi.

Ko ēd: Krustību mielastā ēd baltus ēdienus – baltmaizi, sieru, dzer pienu, lai bērnam ir laba un gaiša nākotne.

Ticējumi:

Sieviete nevar būt pirmo reizi par krustmāti meitenei, vīrietis – puisēnam, jo tad nevarot tik ātri apprecēties.

Vienas mātes bērni jākrista vienā krekliņā, jo tad visi mīļi sadzīvo.

Bērnu krustījot pieliek tam klāt kumosu maizes, naudu un Dievvārdu, lai bērns dzīvē būtu pārticis un gudrs.

To ūdeni, ar kuru bērns kristīts, vajag izliet klusā vietā, kur ļaudis nestaigā. Ja bērns ir meitene – zem liepas, ja puika – zem ozola. Tad bērns aug stiprs, veselīgs un skaists.

Pa to laiku, kamēr meiteni kristī, mātei mājā jādara dažādi sieviešu darbi – tad meitene būs čakla un tīrīga. Ja puiku kristī – tēvam jāstrādā vīriešu darbi, lai dēls būtu strādīgs.

Svētki tautasdziesmās:

Kūmām iedama gar slieksni lēcu;

Drīz lēcu namā, drīz istabā;

Lai mana pādīte priekš gada staigā,

Priekš gada staigā, priekš gada runā,

Priekš gada māmiņai skaidiņas lasa.