Jēkabi

Jēkabus – dienu, ko ik gadu atzīmē 24. jūlijā, uzskatīja par nozīmīgo un lielāko svinamo dienu jūlija mēnesī. Tā kā Jēkabs bija atbildīgs, galvenokārt, par miežu un rudzu ražu, čaklākie no saimniekiem šajā dienā varēja jau likt galdā pašceptu maizes klaipu. Lai to izdarītu, kaimiņu starpā nereti notikusi pat ļoti sīva sacenšanās, kurš pirmais iesēs, nopļaus un nokuls labību, lai Jēkaba dienā ar izcepto maizi varētu pacienāt ne vien savu saimi, bet arī kaimiņus.

Ko ēd: Pašceptu maizi un karašas. Ar šo dienu sāka ēst arī jaunos ābolus, kā arī vārīja jauno rudzu biezputru, kā arī zupu ar jaunajiem kartupeļiem un kāļiem.

Ticējumi:

Ja Jēkaba diena skaidra – būs bagāta raža.

Ja Jēkaba diena ir silta un gaiša, būs auksti Ziemassvētki.

Ja Jēkaba diena iekrīt jaunā mēnesī, rudzi jāsēj ar jauno sēklu, ja vecā mēnesī – ar veco.

Jēkaba dienā nedrīkst vest sienu šķūnī, tad tas sadeg un bojājas.

Ja Jēkaba dienā ap sauli daudz mākonīšu, ziema būs bagāta ar sniegu.

Svētki tautasdziesmās:

Tukšs un nabags Jānīt’s nāca,

Vēl tukšāks Pēterītis;

Jēkabiņš, bagātnieks,

Tam rudzīši, tam miezīši.