Sveču diena

Sveču dienu ik gadu atzīmē 2. februārī, kaut gan senlatviešiem šī nebija svinama diena, bet gan nozīmīgs datums tā laika sadzīvē. Šo dienu mēdz dēvēt arī par Svecaini, Grabenīcu, kā arī Ziemas Māru. Ar šo dienu noslēdzās Ziemassvētku laiks un sākās agrs pavasaris.

Ņemot vērā to, ka sveču gaisma tika uzskatīts par greznāko no apgaismojumiem, bija atsevišķi darbi, ko šajā dienā jāveic, un tādi – no kuriem jāatturas. Viens no obligāti veicamajiem darbiem bija sveču liešana, jo tika uzskatīts, ka 2. februārī izlietās sveces degs gaiši un spoži – senlatvieši sveces izgatavoja no aitu taukiem un vaska, savukārt daktij izmantoja kokvilnas diegus.

Sievietēm šī ir svētku diena, kuras laikā nedrīkst ne matus ķemmēt, ne kāpostus vārīt, kā arī adatas cilāt, lai attiecīgi mati nestāv kā sveces, kāposti aug un nabadzība nedur. Tāpat atturējās arī no vērpšanas, lai aitas negrieztos riņķī.

Ko ēd: Sveču dienā senie latvieši ēda grūdeni ar cūkas ausi, kā arī vārītu cūkas galvas pusi, pupas un karašas. Nedrīkstēja ēst vārītus kāpostus, uzskatot, ka tādā gadījumā tie augs gari un tārpaini. Ja kādai no namamātēm nebija ko cept, krāsnī bija jāieliek drusciņ gaļas vai miltu, lai smarža pa istabu izplatās. Tāpat uzskatīja, ka jauniem cilvēkiem šajā dienā jāēd dzērvenes, lai vairotu skaistumu, bet prieka pievilināšanai daudz jāsmejas. Ticēja, ka tas, kurš šajā dienā vairāk mielosies un smiesies, jaunajā gadā dzīvos pārticīgi un laimīgi.

Ticējumi:

Sveču dienā jāsmejas, lai visu gadu būtu jautrs prāts un gads būtu labs.

Ja Sveču diena miglaina, būs lietaina vasara.

Sveču dienā vāra cūkas gaļu, lai sivēni būtu brangi.

Sveču dienā jālej sveces, lai tās gaiši un taupīgi degtu.

Sveču dienā jāvāra bieza putra, tad piens būs biezs kā krējums.

Svētki tautasdziesmās:

Visu gadu naudu krāju,

Sveču dienas gaidīdams;

Nu atnāca sveču diena,

Nu naudiņa jātērē.