Pelnu diena

Pelnu diena ir nākamā diena pēc Meteņiem, ar ko senlatviešu laika skaitīšanā iesākās Jaunais gads. Šīs dienas nosaukums cēlies no pelnos ierušinātas uguns, kas bija vajadzīga, senajiem latviešiem līdumu līšanā un izdedzināšanā jauniem tīrumiem, kur iekopt laukus, tādējādi paplašinot saimniecību. Šo darbu veica pieaugušie vīrieši, tāpēc minētā diena arī saistīta ar pieaugušo dēlu un jauno puišu iziešanu pieaugušo dzīvē. Līdz ar to iegājies, ka tieši Pelnu diena asociējās ar jaunu saimniecību dibināšanu, kas saimniekiem turklāt bija arī diena, kad varēja mainīt kalpus.

Kopš astotā gadsimta, ienākot kristietībai, šī diena kļuvusi par septiņu nedēļu ilga gavēņa un grēku nožēlas sākumu pirms Lieldienām, ticīgajiem nereti šajā dienā kaisot sev uz galvas pelnus.

Ko ēd: Tradicionāli Pelnu dienā ēduši plāceņus un karašas.

Ticējumi:

Ja sēj pelnus tīrumā, nākamajā vasarā būs laba raža.

Ja Pelnu dienā kaut ko no lauka ved mājās, pieved peles.

Pelnu dienā nedrīkst vērpt, lai jēri neklīstu.

Pelnu dienā jātin lieli un cieti dzijas kamoli, tad vasarā aug cietas un lielas kāpostgalvas un lieli kartupeļi.

Lopiem jākaisa spalvā pelni, tad tos vasarā mušas un dunduri nekodīs.

Svētki tautasdziesmās:

Meten’s kaktā sukājās,

Pelnu dienu gaidīdams;

Kad atnāca Pelnu diena,

Sēd pelnos maisiņā.